Rīts bija atausis prieka un ēdamlietu pilns. Mazajā troņa zālē valdnieci sveicināja grozs ar plāceņiem un āboliem. Uz troņa bija nolikts arī savāds tērps: tā audums krita vairākās kārtās, bet svārku daļas gabali nebija sašūti kopā. Turklāt zem šīs dīvainās kleitas bija paredzēts vilkt arī garās bikses, lai viņa varētu jāt zirgā, neatkailinot kājas. Tērps bija viscaur melns, tikai apkakle bija izšūta zelta rakstiem. Iekšējā tērpa kārta — tā, kurai bija jāsaskaras ar ādu, — bija no smalka lina, bet virspusē bija samts, silts un izturīgs. Līdzās uz grīdas bija sarindoti vairāki pāri apavu — visi bija melni, bet dažādu lielumu, lai viņa tos varētu pielaikot un izvēlēties īstos. Groza dziļumos Rite atrada arī nelielu gabaliņu siera un uzlūkoja to aizkustinājuma pilnām acīm: sieru viņa nebija ēdusi kopš vecāku nāves. Viņa atgriezās guļamistabā un nolika gultā līdzās Erbrovai sieru, plāceni un ābolu, lai meitene pamodusies tos tūdaļ atrastu. Tad viņa novilka veco saplēsto tuniku un ietērpās jaunajās drēbēs, un ģērbjoties izmantoja tikai vienu roku, jo otra bija aizņemta, ik pa brīdim ceļot pie mutes plāceni. Apģērbusies Rite atgriezās troņa zālē.
Soļu troksnis brīdināja, ka tuvojas pils namzinis, kurš sveicināja Riti ar laimīgu smaidu.
— Es gribu jums pateikties, — ierunājās Rite, un lepnums parādījās namziņa acīs. — Sīs drēbes patiesi ir gan skaistas, gan ērtas. Kā jūs iedomājāties sagādāt tērpu, kas būtu piemērots jātniekam-un vienlaikus izskatītos kā sievietes tunika?
— To ierosināja dižkundze Austra, — atbildēja namzinis. — Viņa man izskaidroja, kādam jābūt tērpam, un es devu tālākos rīkojumus. Šonakt tika uzšūts pirmais, bet jau līdz vakaram būs gatavs arī otrs. Mēs strādājām visu nakti un ar lielu prieku, mana kundze. Taču vislielākais paldies jums jāsaka dižkundzei Austrai, jo bez viņas es nemūžam nebūtu iedomājies, ka sieviete var valkāt bikses un vienlaikus tērpties kleitā. Dižkundze mums parādīja savu tērpu un ļāva to kārtīgi izpētīt…
Prieks tūdaļ pameta Rites sirdi, taču tērps bija pārāk ērts, lai no tā atteiktos tikai tāpēc, ka tā šūdināšanu ierosinājusi neciešamā Austra.
Turklāt namzinis tūdaļ pavēstīja patīkamus jaunumus.
Austra bija pametusi pilsētu. Cik negaidīti uzradusies, tikpat negaidīti tā bija devusies prom. Pretēji visiem veselā saprāta brīdinājumiem dižkundze bija pavēlējusi nolaist tiltu un, riskēdama iekļūt orkiem tieši nagos vai — kas vēl ļaunāk — ielaist tos pilsētā, viņa bija aizauļojusi tumsā un miglā. Kurp, to neviens nezināja.
Rite atcerējās, ka nav sargiem piekodinājusi, lai tiltus nenolaiž nekādu iemeslu dēļ, — viņai ne prātā nenāca, ka šie muļķi ir spējīgi uz tādām aplamībām. Laikam viņa nebija pratusi pietiekami augstu novērtēt daligariešu stulbību, un šajā pilsētā nevarēja paļauties ne uz viena prāta spējām.
Rite klusībā minēja, vai orki jau ir notvēruši Austru, un šī doma viņu pat mazliet sāpināja, jo galu galā Daligaras princesīte viņai bija izglābusi dzīvību. Rite ar šausmām atcerējās, ka pati Austru pavisam nesen ir nolādējusi, bet tad padzina netīkamo domu: šis nebija īstais brīdis, lai kavētos domās par muļķīgiem māņiem…
Lai vai kā — Rite viņu nebija padzinuši, Rite nebija atbildīga par viņas likteni.
Pārliecinājusies, ka namzinis parūpēsies par Erbrovu, Rite atkal devās uz nocietinājumu mūriem. Pasauli joprojām sedza migla, kas bija ļāvusi Austrai nemanāmi pamest pilsētu. Viss bija neskaidrs un izplūdis. Namzinis bija paskaidrojis, ka pat vasaras sākumā, gadalaikā, kas parasti ir sauss un bez lietus, Dogonas ielejā, kas stiepjas Tumšo kalnu ēnainajā pakājē, bieži vien sabiezējot migla — tās baltie, necaurredzamie vāli uzrodoties pēkšņi, bet tikpat strauji migla izgaistot, kad uzpūšot spējas ziemeļu vēja brāzmas.
Orki velti kāroja sadragāt lielo paceļamo tiltu un izgāzt Dienvidu vārtus. Tas būtu iespējams, ja viņu karaspēkam būtu pārvietojams tilts, pa kuru līdz pilsētai varētu nogādāt ķēdēs iestiprinātu tarānu, taču orkiem nebija ne tilta, ne tarāna. Pagaidām orki bija pagatavojuši nelielus plostus, uz kuriem bija sakāpuši zobeniem un cirvjiem bruņoti karavīri, kas gribēja šķērsot Dogonu, sasniegt vārtus un sakapāt to resnos baļķus sīkās skaidās. Taču līdz vārtiem tikt bija sarežģīti: pār plostiem bira bultu krusa, orki vēlās ūdenī, izsitot plostus no līdzsvara, turklāt grūti vadāmos peldlīdzekļus projām rāva straume. Pat teiksmainais Srakiāls, muļķa orks, kas darbojās nostāstos un balādēs, būtu pratis izgudrot mazāk muļķīgu cīņas paņēmienu.
Neveiklie mēģinājumi piekļūt vārtiem turpinājās visu dienu. Kad daligariešu strēlniekiem izdevās trāpīt kādam no uzbrucējiem un tas ievēlās upē, iekrāsojot ūdeņus ar savām asinīm, pilsētnieki skaļi gavilēja, turpretī orki saglabāja pilnīgu vienaldzību, nošautā vietā tūdaļ stājās kāds cits, un viss sākās no gala. Rite bija mierīga: ja arī kādam orkam izdosies vārtus sasniegt, tam uz galvas gāzīsies uguns lietus.
Pēcpusdienā sacēlās vējš un aizslaucīja miglu, orki nāca pie prāta un beidzot meta mieru.
