Uzbrukums bija bijis ilgs, absurds un neveiksmīgs.
Rite atvieglota pasmaidīja.
Piepeši pilsētas austrumu malā atskanēja kliedzieni un augšup uzvijās ļaunu vēstošas ugunsgrēka dūmu grīstes.
Rite saprata.
Uzbrukums bija bijis ilgs, sarežģīts, labi izplānots un nebūt ne neveiksmīgs. Viņa orkus bija novērtējusi par zemu. Un bija pieļāvusi divas kļūdas: pirmkārt, nebija aptvērusi, ka nejēdzīgais uzbrukums Dienvidu vārtiem ir pārmēru muļķīgs un tieši tāpēc aizdomīgs, otrkārt, redzot, kā orku akrobāti rāpjas glumajā umurkumura stabā, nebija mēģinājusi izdomāt, kādām kaujas stratēģijām šādi kareivji un to veiklība būtu piemēroti.
Rite kopā ar kareivjiem metās uz pilsētas austrumiem un vēl paguva saskatīt bēgošos iebrucējus, kas veikli kā vāveres norāpās lejā pa aizsargmūriem. \
Divi sargkareivji gulēja zemē ar pārgrieztu rīkli: vērojot viltus uzbrukumu un neveiklos plostus, tie bija kļuvuši tik izklaidīgi, ka pat nebija pamanījuši, ka akrobāti uzrāpjas augšup pa pilsētas sienu.
Šodien orki nemaz neplānoja ieņemt Dienvidu vārtus, tie tikai novērsa pilsētas aizstāvju uzmanību, kamēr ziemeļpusē neliela grupiņa labi trenētu vieglo kājnieku, kas apguvuši akrobātijas mākslu, šķērsoja upi atlikušajās ādas laiviņās, nemanīti pārrāpās mūriem un nolaupīja pusduci daligariešu bērnu.
Daligaras mūri no ārpuses atgādināja dzeloņcūkas muguru — asie, dobie pīķi bija paredzēti, lai aplenktie varētu liet aplencējiem uz galvas karstu piķi, taču tie bija palīdzējuši ienaidniekiem ierāpties nocietinājumu iekšpusē. Rite arī šoreiz nebija pareizi novērtējusi daligariešu kareivju bezdibenīgo muļķību. Paaudžu paaudzēs šejieniešiem bija mācīts nedomāt, un stingrā dresūra bija nesusi augļus: tā kā Rite nebija pavēlējusi, lai uz mūriem stāvošie sargkareivji paliek savās vietās un vērīgi skatās lejup, šie nelgas to nebija darījuši.
Bija nodedzinātas arī trīs noliktavas, kurās glabājās visi atlikušie pilsētas pārtikas krājumi.
Kāda nolādēta neveiksme, teica sardzes priekšnieks. Patiešām, kāda pārsteidzoša neveiksme, jo aizdedzinātās ēkas neatradās pie pašiem pilsētas mūriem, turklāt tās pat neatradās cita citai līdzās.
Rite nodomāja, ka neveiksme patiešām ir pārāk liela, lai to uzskatītu par nejaušu. Uzmācās aizdomas, ka orkiem kāds ir pārdevis pilsētas plānu.
Ceļu Ritei aizšķērsoja izmisušas, raudošas mātes. Kāds pavēstīja, ka starp nolaupītajiem ir arī Jastrins.
Pilsētnieku satrauktajām balsīm pievienojās siltā un rāmā pils namziņa balss, bet drīz to pārmāca ledainā un nesatricināmā senešala balss. Tā Ritei paziņoja, ka orki jau kraujot malku sārtā. Daligarai tiekot piedāvāta izvēle: padoties vai noraudzīties, kā ķīlniekus sadedzinās dzīvus.
Pirmā iespēja nekādi neesot pieņemama, jo nozīmējot nenovēršamu pilsētas un visu pilsētnieku nāvi, taču nepieņemama esot arī otra iespēja, jo ķīlnieku kliedzieni un to degošās miesas smārds būšot… kā lai pasaka… nomācoši…
— Nomācoši ? — pārvaicāja Rite, varonīgi pūlēdamās apspiest vēlēšanos senešalu nožņaugt uz līdzenas vietas.
— Nomācoši, — senešals apstiprināja, pašūpodams galvu, — nomācoši gan visam pilsoņu kopumam, gan jo sevišķi ķīlnieku tuvākajiem pirmās pakāpes radiniekiem.
— Pirmās pakāpes radiniekiem?…
Senešals pameta ar roku, norādot uz izmisušo sieviešu pusi. Rite klusībā jautāja, kāpēc gan Tiesnesis nav aizvedis sev līdzi arī šo neciešamo galminieku. Un neatrada citu izskaidrojumu kā vien to, ka arī Tiesnesim senešala klātbūtne nešķiet diez ko patīkama.
Nolaupīto bērnu mātes tostarp bija pārstājušas raudāt un meklēja ieročus. Tām rokās drīz uzradās gari virtuves dunči un mazi cirvīši, ko parasti izmanto vistu kaušanai.
— Mana kundze, — teica kāda pelēkās, raupjās džutas drānās tērpusies sieviete. Runātāja bija gandrīz tikpat gara auguma kā Rite, viņas glīti veidotajā sejā mirdzēja tumšas acis, bet zem sadiluša vilnas lakata bija saskatāmas kastaņbrūnu matu šķipsnas. — Mana kundze, mēs redzējām, kā jūs cīnāties. Mēs redzējām, kā jūs uzvarat. Arī mēs cīnīsimies. Mūsu vīri ir devušies līdzi Tiesnesim, jo viņi ir kareivji, un kareivjiem jāpilda pavēles. Viņi drīz atgriezīsies, lai cīnītos par mums un mūsu bērniem, bet, kamēr viņu vēl nav, cīnīsimies mēs.
Rite uzlūkoja sievieti un pamāja. Viņa nemūžam nespētu lūgt, lai tā paliek pilsētā un noraugās, kā pašas bērns sadeg dzīvs. Tāpat Rite nemūžam nespētu noskatīties, kā šī sieviete dodas ārpus mūriem drošā nāvē, bet pati palikt pilsētā, lai pēc brīža redzētu, kā bērni sadeg. Ritei pašai klēpī bija bērns, kas sargājams no visām briesmām, taču viņa nevēlējās, lai tas piedzimst pasaulē, kurā cilvēki spēj vienaldzīgi noraudzīties uz sadegošiem bērniem. Labāk lai nedzimušais mazulis klusi un mierīgi nomirst viņas klēpī, neiepazīstot piedzimšanas un šīs pasaules sāpes.
Turklāt starp nolaupītajiem bija Jastrins.
Sargā viņu, it kā viņš būtu tavs bērns, bija teicis Joršs.
— Skaidrs, ka mēs iesim cīnīties. Visi iesim cīnīties. Apseglojiet manu zirgu un sapulcējiet karavīrus.
— Kundze, — protestēja senešals, — tas ir neprāts!
