Atri noteikuši, kur orku pretestība ir visvājākā, vieglie kavalēristi vērsa galveno triecienu pret ienaidnieku rietumu flangu, pret mazajiem purvāju orkiem, un, ātri salauzuši to ierindas, steidzās pie daligariešiem. Vismaz simt milzīgu kalnu orku, bmņojušies ar baisma skata helebardēm un vairogiem, kas rotāti vilka ilkņiem, steigšus mēģināja izveidot nākamo barjeru, taču arī tai jātnieki drīz vien izlauzās cauri nevaldāmā niknumā. Viņi jau bija saskatījuši sārtu un gūstā saņemtos bērnus, un viņu dusmas nebija remdējamas. Skaļš gluži kā meža zvēra rēciens atskanēja jātnieku kaujas sauciens:
— Tagad! Tagad!
Sauciens uzvilnīja vēl un vēlreiz, un Rite pamanīja, ka arī viņas balss pievienojusies pārējām.
Viņa saklausīja arī Jastrina un Daligaras sieviešu izsaucienus:
— Tagad! Tagad!
Tagad mēs atdzimsim. Tagad cīnīsimies. Tagad atbrīvosim savu zemi. Bailēm tagad pienāks gals. Tagad.
Jātnieku pulks izvietojās starp Riti un orkiem, ļaujot viņai sapulcēt savus ļaudis un nogādāt tos atpakaļ pilsētas mūru aizsegā. Visi bērni bija izglābti. Kad daligarieši jau bija drošībā, pa vienam un mazos pulciņos pilsētā ieauļoja arī jātnieki — priekšpēdējā bija Austra savā miglas un dūmu krāsas zirgā, bet pēdējais neapšaubāmi bija kavalēristu vadonis. Tas bija milzīga auguma kareivis, taču jāja uz nožēlojama skata klepera, kurš, apjēdzis, ka sasniegta droša vieta, apstājās tik strauji, ka jātnieks gandrīz novēlās zemē, — Rite dzirdēja, kā zem ķiveres atskan lāsti.
Vilks, aizelsies no straujā skrējiena, panāca savu saimnieku un apstājās tam līdzās.
Kādam milzonīgam orkam, vienam no kavalēristiem, kas palikuši bez zirgiem, tomēr izdevās uzlēkt uz paceļamā tilta, kas jau bija uzrauts stāvus, un, iekams vārtu restes dārdēdamas aizvērās, tas paguva pa to apakšu ieripināties pilsētā. Kareivis izskatījās biedējoši: gan viņa bruņucepure, gan vairogs bija rotāti vilka zobiem. Orks metās virsū Ritei, taču tam ceļā gadījās vilks, kurš tūdaļ stājās pretī uzbrucējam, to aizkavējot, līdz kavalēristu vadonis izrāva zobenu. Ar vienu vienīgu cirtienu milzīgais karavīrs nocirta orkam galvu, un Rite pamanīja, ka arī viņa zobens ir tāds pats kā orkiem: bez šķērša, ar tik platu asmeni, ka tā augšmala sargā spalu. Rite nodomāja: lai arī cik spēcīgs ir naids pret ienaidnieku, kurš grasās tev laupīt dzīvību, nocirst tam galvu tomēr ir briesmīgi. Jau atkal viņai uzmācās domas par to, vai orkiem maz ir tēvs un māte, vai tie maz kādreiz bijuši brēcoši zīdaiņi. Netālu no vārtiem gulēja pusducis nogalētu ienaidnieku — droši vien tie bija paguvuši iekļūt pilsētā, kamēr vārti bija palikuši vaļā, un tos bija notriekuši daligariešu strēlnieki.
Ritei gribējās mesties ceļos un pateikties debesīm. Ne visi pēc šīs kaujas bija palikuši dzīvi, taču bija parādījies pirmais papildspēku pulks. Kavalēristu vadonis noņēma bruņucepuri, un Rite pacēla acis, lai ielūkotos tam sejā. Atvieglojums piepeši pārvērtās dusmās. Viņa bija pazinusi Daligaras vieglās kavalērijas Kapteini.
Viņa to bija redzējusi tikai vienu reizi pirms astoņiem gadiem pie ieejas Arstridas aizā,"taču ar to reizi pietika, lai viņa seja uz mūžīgiem laikiem iespiestos viņas atmiņā.
Tas bija cilvēks, kurš nogalināja Erbrovu. Cilvēks, kurš bija gribējis nogalināt viņus visus — visus līdz pēdīgam bērnam un noskrandušam sirmgalvim, taču viņam tas nebija izdevies, pēdējā brīnišķīgā pūķa pēdējais brīnišķīgais lidojums cieši aizdarīja Arstridas aizu un ļāva viņiem aizbēgt.
Atmiņas acīm Rite atkal skatīja lielos, zaļos spārnus, kas izplesti mēness gaismā, un bultas, kas lika tiem sakļauties un krist lejup. Viņa atcerējās košo zaļo plankumu, kas bija rādījies viņas bērnības sapņos, sildot un mierinot.
Naids pret Kapteini bija salīdzināms vienīgi ar to, ko Rite juta pret Valdītāju un Tiesnesi, — vienīgi nelietīgo Daligaras valdnieku viņa ienīda vēl dedzīgāk.
Taču Kapteinis it visā bija Tiesneša sekotājs un kalps.
Daligaras vieglās kavalērijas Kapteinis uzlūkoja Riti un pazina, vai varbūt nepazina, bet saprata, kas viņa ir, — galu galā bija aizritējuši jau daudzi gadi. Viņš nokāpa no zirga un tuvojās.
Ritei rokā joprojām bija zobens: elfu kaldinātais akmens iegailējās, kad viņa to pielika Kapteinim pie rīkles. Šis kareivis bija ļoti liela auguma un ļoti spēcīgs, tas patiesi izskatījās neuzveicams. Un Rites prieks bija neizmērojams, kad viņa Kapteiņa acīs ieraudzīja bailes. Vilks draudīgi ierūcās.
— Savaldi savu vilku, — Rite pavēlēja.
— Lizentrail, savaldi viņu, — teica Kapteinis. Un Rite no jauna sajuta mežonīgu prieku, redzot Kapteiņa sejā bailes.
Kopš Austra bija atnesusi briesmīgos jaunumus, Rankstrailu smacēja bailes. Pēdējais elfs jau bija zaudēts, un tagad pastāvēja risks, ka viņš nepagūs izglābt tā sievu un bērnus.
