rokās bija cirvis, un ar vienu vienīgu cirtienu viņa noskaldīja būra smago slēdzeni. Gluži kā melns zibens Erbrovas sunīša māte metās nokārtot rēķinus ar to, kurš bija uzdrošinājies darīt pāri viņas mazulim. Taču orks bija spēcīgs un kārtīgi bruņots. Savā dūmu krāsas zirgā pieauļoja Austra un apstājās tik strauji, ka zirgs saslējās pakaļkājās. Austra nolēca zemē, paķēra Erbrovu, atkal ielēca seglos un aulekšoja uz pili. Erbrova paguva atskatīties un saklausīt gan ērgļa kliedzienus, gan orka brēcienus, gan sunīša mammas rūkšanu. Un viņa dzirdēja arī, kā mazā sieviņa, kas bija izrādījusies neticami spēcīga, saka Kapteinim:
— Kaptein, es taču tev teicu, ka šī ir nepiejaucēta un mežonīga.
— Un es teicu, ka to neaizmirsīšu, — atbildēja Kapteinis, paķēra no sieviņas rokām cirvi un metās palīgā Erbrovas sunītim, tā mammai un ērglim.
Beidzot pagalam aizelsies no ēnainās ielas iznira arī tas, kurš droši vien bija viņas sunīša tētis. Un arī lielais suns metās virsū orkam, kas bija darījis pāri viņa mazulim.
Austra atgriezās pilī pa lielajiem vārtiem. Ar visu zirgu viņa iejāja pils zālēs un steidzās tām cauri. Jastrins joprojām tupēja zem galda, galvu rokās saķēris. Zirgs izskrēja uz terases un atkal saslējās pakaļkājās. Austra izrāva savu zobenu, kas bija taisns un pavisam vienkāršs — bez efeju rakstiem uz spala un bez gropītēm uz asmens, tāds, uz kura nemaz nevarētu cept olu kulteņus. Austra pacēla zobenu, taču vairs nebija neviena, ar ko cīnīties: par visu jau bija parūpējusies mamma. Mamma vēl kādu brītiņu ar visiem runāja, tad deva vienu briesmīgu pavēli un beidzot paņēma Erbrovu rokās un nesa iepazīstināt ar brālīšiem. Pēc tam mamma viņu turēja klēpī, līdz brālīši pamodās, un tas bija tik labi. Un pēc tam mamma viņai dziedāja.
Rite aizbultēja vārtus meitai aiz muguras un pagriezās, lai stātos pretī orkiem. Augšā uz terases vecais senešals veikli cīnījās ar vienu no briesmoņiem, demonstrēdams nevainojamas paukotāja kustības. Pārējos citu pēc cita ar elfu ķēniņa zobenu nogalināja Rite pati, un zobens viņas rokās spoži mirdzēja. Angkēls pameta cīniņu dārzā un pārlaidās pār žogu, sekodams Erbrovai, un Rite viņu svētīja no visas sirds. Tad uz terases parādījās Parcija, bruņojusies ar pamatīgu pannu, ar kuru varonīgi iegāza pa pauri vienam no orkiem, ļaujot ķēniņienei ievilkt elpu un pavērst pret apdullināto briesmoni savu zobenu. Tai pašā mirklī, kad šis Rites pretinieks nogāzās zemē, arī senešalam izdevās pieveikt savējo ar tik perfektu dūrienu, ka tas drīzāk atgādināja kādas graciozas dejas kustību. Atskanēja pakavu klaudzoņa, un uz terases ar Erbrovu klēpī un zobenu rokā parādījās Austra. Rite no visas sirds svētīja arī viņu un šoreiz pateica to arī skaļi, netaupīdama pateicības vārdus un skriedama saņemt savu meitu. Rite apskāva savu mazulīti no visa spēka un atklāja, ka spēka atlicis gaužām maz. Viņa sagrīļojās un atbalstījās pret Austru, un pateica viņai paldies arī par to. Austra pavēstīja, ka uzbrukuma briesmas esot apjautis Kapteinis: tikai viņa nopelns esot tas, ka mazā princesīte Erbrova ir izglābta. Kapteinis pats tagad ar vilka un ērgļa palīdzību cīnoties pret diviem pēdējiem orkiem.
Tai pašā brīdī, vareni un mierīgi vēzējot spārnus, atlaidās Angkēls un nosēdās uz sudraba šūpolēm, kas atkal sāka vieglītēm staigāt šurpu turpu.
— Domāju, ka tā ir laba zīme,
Valdnieces uzmanību piesaistīja kluss vaids.
Ķēniņu pils namzinis vēl bija dzīvs, taču bija skaidrs, ka ilgi starp dzīvajiem viņš vairs neuzkavēsies.
Vecais vīrs centās kaut ko pateikt.
Rite atkal ielika Erbrovu Austras rokās un nometās ceļos līdzās mirējam. Turpat blakus notupās arī senešals.
— Paldies, — teica Rite, — jūsu varonība izglāba man dzīvību. — Viņai acīs bija sariesušās asaras.
Vecā vīra elpa bija kļuvusi smaga un gārdzoša, taču viņš vēl spēja parunāt.
— Mana kundze, — viņš čukstēja, — jūs droši vien neizpratnē jautājat, kā gan es protu lietot ieročus, lai gan mans uzdevums vienmēr bijis gādāt par virtuvi un uzmanīt, lai istabu kaktos neparādās zirnekļu tīkli…
— Protams, — meloja Rite. —Tieši to es sev jautāju. Visu cīņas laiku par to brīnījos.
Vecā vīra seja atplauka platā, apmierinātā smaidā. Pēdējiem spēkiem viņš turpināja sakāmo:
— Ziniet, mana kundze… es nāku no senas karotāju dzimtas, taču mēs reiz zaudējām godu. Mēs bijām no tiem, kas aizbēga no pilsētas, kad Daligara krita orku rokās un siram Ardvinam nācās to atkarot. Un kopš tā laika mums ir aizliegts nēsāt ieročus.
— Saprotu, — atbildēja Rite.
