Parcijas tumšās acis ilgi klejoja pa dārzu, to skatiens pārslīdēja glicīnijām un šūpolēm, kas slinki staigāja šurpu turpu, lielajiem tauriņiem un sīko knišļu mākoņiem vasaras saules staros.
— Oki, mani, — vēlreiz nočukstēja meitene, pielikdama pirkstu pie krūtīm.
— Orki? Tevi? — pārvaicāja sieviete.
Erbrova atviegloti pamāja: Parcija bija sapratusi! Tūlīt viņa kaut ko pasāks. Sieviete noliecās, paņēma viņu rokās un noskūpstīja uz paša degungaliņa.
— Tā notiek visiem bērniem — gan puikām, gan meitenītēm uzmācas greizsirdība, kad piedzimst mazs brālītis, bet jums tikko piedzima veseli divi. Sarunāsim tā: es jūsu mammai nestāstīšu, ka mēģinājāt pievērst sev uzmanību, runājot blēņas, bet jūs apsoliet, ka vairs nekad tā nedarīsiet. Un izdomājiet kādu labāku pasaciņu: katru aizsargmūru sprīdi uzmana sargi, kaut arī tie ir parasti pilsētnieki ar ieročiem rokās. Neviens orks nemaz nevarētu iekļūt pilsētā. Bet tagad man jāiet, — teica sieviete, nolaida Erbrovu zemē un steidzīgi nogriezās gaitenī, pa kuru varēja nokļūt pils dziļākajās telpās un pie kāpnēm, kas veda uz pieliekamajiem kambariem un virtuvēm.
— Oki! — vēlreiz, balsij aizlūstot, mēģināja Erbrova. Savā trūcīgajā vārdu krājumā viņa meklēja kaut ko, kas ļautu Parcijai pateikt, ka orki, viņai atnākot, vienkārši ir aizslēpušies aiz glicīnijām un ziedošajiem plūškokiem. Erbrova orku naidu sajuta tikpat skaidri, cik skaidri bija redzējusi to augumus. — Oki, — viņa ietiepīgi atkārtoja.
Parcija pat neatskatījās.
Erbrova skrēja cauri lielajām istabām, šķērsoja tās citu pēc citas, līdz nonāca guļamistabā, kur zem segas, kas izskatījās kā balts mākonis, gulēja viņas mamma un brālīši. Lai arī Erbrova tos redzēja pirmoreiz, viņa tos nekļūdīgi pazina: Ardvins — mierīgais un spēcīgais; joršs — mazākais, kurš, tikko piedzimis, jau bija iepazinis nāves ēnas. Viņi bija aizmiguši. Visi trīs. Mamma vidū un brālīši viņai pie katra sāna. Pirmajā mirklī uzmācās mežonīga vēlēšanās ienirt baltajā mākonī un palikt viņiem blakus, un šai vēlmei tūdaļ sekoja vēl mežonīgāks sašutums par to, ka viņai baltajā gultā vieta nav atvēlēta. It kā ar šo pārdarījumu nepietiktu, ārpus mākoņa bija uzradušies orki. Erbrova.mēģināja mammu pasaukt, taču mamma gulēja tik dziļā miegā, ka nepamodās. Arī brālīši visus savus karotāju spēkus droši vien jau bija iztērējuši, cīnoties ar Erīnijām, jo tagad izskatījās sīki un trausli, — tādi pret orkiem neko dižu neiespēs. Tad Erbrova nodomāja, ka varētu atkal paslēpties aiz biezā priekškara, kas viņu bija sargājis no visiem, kas gribēja, lai viņa iet prom un nemaisās pa kājām, — taču ari šī doma nebija laba: meklējot Erbrovu, orki atradīs balto mākoni un arī mammu un brālīšus, kas zem tā gulēja.
Erbrovai nemaz nevajadzēja skatīties uz dārzu, lai zinātu, ka orki vairs neslēpjas krūmos, bet jau sasnieguši galeriju, — naidu viņa sajuta pavisam tuvu. Meitene pagriezās un metās skriet, cik spēka: viņai vajadzēja skriet ātri, ātri un aizvilināt orkus ar to cirvjiem un šausmīgajām maskām pēc iespējas tālāk no mākoņa.
Erbrova skrēja, un sirds viņai sitās tik stipri, ka krūtīs iesāpējās. Viņa sasniedza zāli, kur, uztupies augstā krēslā pie augsta galda, Jastrins bija ieracies savu pergamentu rituļos — daļu viņš lasīja, daļu rakstīja pats. Puika pacēla galvu, un viņa seju sašķobīja šausmas, jau nākamajā mirklī Jastrins, elpodams pavisam klusu un neizdarīdams nevienu strauju kustību, paslīdēja pagaldē. Erbrova saprata, ka viņai aiz muguras jau ir parādījušies orki, taču neatskatījās, lai nezaudētu nevienu no pēdējiem vērtīgajiem mirkļiem, kas viņu vēl šķīra no to ķetnām, un arī lai ieraudzītā šausmas nesastindzinātu viņas tāpat pārāk īsās un lēnās kājas un neaizcirstu elpu, kuras tāpat trūka. Turēdamās pie karmīnsarkanas margu auklas, lai būtu droša, ka nepakritīs, Erbrova noskrēja lejā pa kāpnēm un izmetās dārzā. Beidzot parādījās Angkēls. Tam nagos bija vēl dzīva kaija, kuru ērglis tūdaļ palaida vaļā un kura par spīti izbailēm un ievainojumiem tomēr spēja pacelties spārnos. Erbrova ne mirkli neapstājās, un ērglis pārlaidās viņai pār galvu. Vēl pēc mirkļa Erbrovai aiz muguras baismīgs kliedziens satricināja vasaras pēcpusdienu, kurai jau tāpat nebija miera no kaujas trokšņiem, kas atplūda šurpu no līdzenuma. Kliedzienam sekoja būkšķis, ar kādu puskaili ķermeņi skrējienā saduras un nogāžas zemē, un būkšķi papildināja žvadzoņa, jo ieroči orkiem tomēr bija. Joprojām neatskatīdamās, Erbrova turpināja skriet. Stindzinošais kliedziens bija spējis satricināt arī mammas miegu un pamodināt viņu.
— Nost no manas meitas! Prom, nešķīstie suņi! Hiēnas! — iesaucās mammas balss. — Skrien, Erbrova, skrien! Neapstājies! — mammas balss sauca. — Es viņus apturēšu. Bet tu skrien un neatskaties!
Erbrova, smagi elsdama, paklausīja. Nu viņai aiz muguras vairs neviena nebija. Angkēls orkus bija aizkavējis, un bija atsteigusies arī mamma. Taču mammai vajadzēja cīnīties vienai pašai.
