piedzimis pirmais, tam, kura sirds vienmēr bija situsies drošāk un spēcīgāk un kura raudas tagad skaļi un apņēmīgi skanēja pa visām pils zālēm. Vilciņš bija paredzēts otrajam.
— Šis nav tik stiprs kā pirmais, šis ir daudz mazāks, — teica noraizējusies vecmātes balss. Raudāšana neatskanēja.
Mazākā brālīša sirds sitās arvien vājāk un straujāk. Kaut arī Erbrovu bija izdzinuši no istabas, kur gulēja mamma, viņa tik un tā spēja sajust brālīša sāpes — tās bija īpašas sāpes, kam Erbrova nemācēja atrast nosaukumu, bet kaut ko līdzīgu viņa bija izjutusi pati, kad iekrita ūdenī un vēl nebija sapratusi, ka jāiztēlojas sevi par zivtiņu. Līdzīgi sāpēja arī tad, kad elpu viņai bija atņēmušas Erīnijas.
Viņa dzirdēja, kā vecmāte pavēl nekavējoties atnest divus spaiņus — vienu ar ledaini aukstu, bet otru ar karstu ūdeni, un dzirdēja, kā daudz ļaužu skraida šurpu turpu.
— Ko jūs darāt? — jautāja Erbrovas mamma. — Tā jūs viņu noslīcināsiet! Kāpēc jūs viņu bāžat tai aukstajā un karstajā ūdenī? Tā viņš nomirs! Vai viņš jau ir miris? Viņš jau piedzima nedzīvs, ja? Viņš neraud tāpēc, ka ir jau miris?
Mazajam brālītim bija bail — tās bija tās īpašās bailes, kas pārņem tad, kad nekādi nav iespējams ievilkt elpu. Tās ir šausmīgas bailes, kas var uzbrukt arī mazam bērnam, arī tādam, kas ir pavisam mazītiņš un vēl mazāks par mazu bērnu, un tad tas jūtas kā liedagā izmesta jūraszvaigzne vai kā ūdenī iekritis kaijas cālēns.
Beidzot smalka, klusa raudāšana piepildīja seno zāļu velves.
— Vai redzējāt, kundze? Kad tikko piedzimis bērniņš neraud, to jāiebāž karstā un pēc tam aukstā ūdenī, tad reizēm tas atgūst elpu… Redzējāt, kundze! Dievi bija labvēlīgi. Jūs izglābāt manu bērnu, un es jūsējo… Un Kapteinis uzvarēs, un mēs visi būsim glābti…
— Maziņais, mans maziņais, — teica mammas balss. — Manu pelēn, cālēn. Manu mazulīt. Es tā baidījos, ka tu pazudīsi Nāves valstībā. Varbūt tu tur jau pabiji, varbūt satiki savu tēvu un viņš tevi atsūtīja atpakaļ. Tieši tevi sauks tāpat kā viņu. Tevi tāpat kā tavu tēvu sauks par Joršu.
— Un otru, kundze, jūsu vecāko?
— Ardvins, — teica mamma, kādu mirkli apdomājusies. — Viņu sauks par Ardvinu.
Erbrova klusītēm iesmējās. Viņa bija apmierināta. Joršam patiks vilciņš, bet Ardvinam koka zirdziņš. Arī brālīšiem izraudzītie vārdi abiem patiks. Bet tagad viņiem abiem patika mamma, patika mammas smarža. Erbrova juta, cik laimīgs ir Joršs, kā viņš priecājas par elpu, kas piepilda viņa plaušas. Viņa sajuta arī mammas piena garšu brālīšiem uz mēles, un šīs sajūtas pamodināja viņas atmiņas, jo arī viņa bija to zīdusi.
Nu tikai vajadzēja tik skaidrībā, ko iesākt ar abām pārējām rotaļlietām: ar lelli un laiviņu. Viņai patika gan viena, gan otra, — un abas mantiņas bija īpašas, itin kā radītas tieši viņai. Tomēr, ja Erbrova tās paturētu, būtu netaisnīgi: viņai būtu divas rotaļlietas, bet brālīšiem tikai pa vienai.
Erbrova pielavījās pie durvīm un ieskatījās istabā. Viņa redzēja mammu un brālīšu galviņas tai pie krūtīm. Visi trīs bija zem baltas segas, kas izskatījās viegla un mīksta kā mākonis, un nebija taisnīgi, ka tur kopā ar viņiem nav arī Erbrova. Tur, zem baltās segas, droši vien viss bija patīkams un maigs, kamēr visā pārējā pasaulē šī diena bija asa un dedzinoši karsta. Un tad Erbrova sajuta ko dīvainu, nekad agrāk neizjustu: it kā iekšā būtu iemitinājies savāds grauzējs vai žņaudzējs, — viņa gribēja būt tur, pie pārējiem, bet vienlaikus jutās mazāk svarīga un mazāk mīļa par brālīšiem. Šī sajūta Erbrovai nepatika, un viņa metās prom.
Erbrova izskrēja uz terases un apsēdās starp ziedošajām glicīnijām aiz balustrādes, kurā mijās akmens un marmora kolonnas. Piepeši pasauli piepildīja ledains aukstums. Tas bija citāds nekā tas, ko bija izstarojis naida vīrs. Viņa aukstums bija sīks un mazs; taču tas, kas tagad strāvoja visapkārt, bija milzīgs un dziļš. Meitenīte ciešāk piespieda sev klāt savu sunīti un pacēla skatienu. Pa efejām apaugušo pelēko kolonnu starpām viņa šūpoļu dārzā ieraudzīja orkus. Tie bija gandrīz kaili: viņiem bija tikai bikses un sejai priekšā kara maskas, bet kailie rumpji vēl mirdzēja slapji no upes ūdens. Erbrova neprata skaitīt tik tālu, lai varētu saskaitīt visus. Par laimi, orki viņu vēl nebija pamanījuši. Varbūt viņa vēl pagūs aizbēgt. Erbrova piecēlās un skrēja prom pa garo terasi. Un jau nākamajā mirklī apjēdza, ka ir pieļāvusi kļūdu: kustēties vajadzēja klusi un lēni. Taču nu jau bija par vēlu. Zaļi pelēki violetajā dārzā viņas ienīstā, atbaidoši sarkanā kleita droši vien izcēlās gluži kā zelta zivtiņa, kas no strūklakas baseina piepeši nonākusi jūrā, kur visas zivis ir pelēkas, lai varētu saplūst ar viļņu zilgano ņirbumu. Te piepeši Erbrova uzskrēja virsū Parcijai, sievietei, kura bija palīdzējusi piedzimt brālīšiem. Erbrovas cerības uz glābiņu atdzima.
— Oki! — viņa iesaucās, cik vien spēka. — Oki! — viņa atkārtoja un rādīja uz dārzu, kas pletās zem terases.
