Nē, vienai ne. Kopā ar viņu bija Angkēls: spriežot pēc orku brēcieniem, ari Erbrovas ērglis bija varens karavīrs. Erbrova skrēja tālāk cauri dārzam. Viņai gribējās raudāt, taču viņa zināja, ka mammai tas nepatiktu.
— Mēs esam tepat, kundze! — atskanēja divas balsis. — Mēs jau nākam. Tūlīt jūs izglābsim.
Erbrova bija tikusi līdz lielajiem vārtiem, pa kuriem varēja izkļūt no pils dārza. Viņa apstājās. Ja viņa brīdi neatvilks elpu, viņas sirds saplīsīs, sašķīdīs kā uz akmeņiem nokritusi ola. Atspiedusi muguru pret vārtu vērtnēm un aizvien turēdama rokās savu sunīti, kas tagad šķita smags kā akmens, meitene atskatījās. Viņas māte stāvēja kāpņu galā, mugurā viņai bija plānā tunika, kurā viņa parasti gulēja, bet rokā — tēta zobens. Arī šoreiz zobens bija notraipīts asinīm, un Erbrova atkal klusībā jautāja, kā gan viņas varēs cept kulteņus, ja kādreiz tomēr laimēsies atgriezties mājās — savās īstajās mājās jūras krastā. Arī mammas tunika bija notraipīta asinīm, un Erbrova piepeši sajuta citādas bailes — ne tās, ka orki varētu viņu noķert. Tagad uzmācās bailes, ka arī mamma varētu aizlidot projām uz pūķa spārniem. Mammai palīgā bija pieskrējuši divi vecīši, kas dzīvoja šajā pilī. Abi bija bruņojušies zobeniem, taču ne viens, ne otrs neizskatījās pēc spēcīgiem karavīriem. Viens no orkiem, kas bija aizkļuvis mammai aiz muguras, atvēzēja briesmīgu cirvi viņai virs galvas, un simpātiskais vecītis, tas, kurš Erbrovai vienmēr karamelizēja medū prusakus un circeņus, nostājās orkam priekšā un spēja atvairīt cirtienu. Taču vecā vīra zobens pārlūza, un viņš vairs nevarēja izglābties, kad orks metās virsū viņam. Erbrova redzēja, kā viņš pakrīt, bet viņa tunika, kas vienmēr bija mazliet notraipīta ar eļļu un medu, tagad noplūda asinīm. Otrs vecītis, tas tievais un garais, kurš mūždien strīdējās ar mammu, arī nostājās viņai priekšā, pacēlis zobenu, tāpēc mamma varēja pamest cīniņa vietu un steigties pie Erbrovas.
Taču mamma pieskrējusi Erbrovu neapskāva, pat nenoliecās pie viņas. No piepūles iestenēdamās, viņa atgrūda vaļā resno aizbīdi un pavēra milzīgos vārtus.
— Arā no šejienes! Ātri! — viņa aizelsusies uzsalica.
Erbrova no dārza puskrēslas izmetās liesmojošās saules gaismā, kas bija pārplūdinājusi ielas.
Mamma viņai aiz muguras atkal aizgrūda ciet vārtus un aizbīdīja tiem priekšā resno stieni. Nu starp viņām bija biezi vārtu dēļi.
— Skrien! — otrpus vārtiem uzsauca mamma. — Bēdz projām no šejienes!
Erbrova ieraudājās, tomēr paklausīja. Viņa ar skatienu meklēja kādu, ko varētu pasaukt palīgā, taču uz ielas neviena nebija — tikai Erbrova pati un viņas ēna, kas bija sarāvusies pavisam mazītiņa un melna. Erbrova metās skriet uz pilsētas zemāko daļu, jo skriet lejup pa slīpumu ir daudz vieglāk nekā skriet pret kalnu.
Viņa aizskrēja līdz ielas līkumam, no kura varēja redzēt nocietinājumu mūrus. Paceļamais tilts bija nolaists, un divi bruņinieki pa to patlaban aulekšiem atgriezās pilsētā. Erbrova pazina Austru, kas sēdēja savā dūmu krāsas zirgā, bet viņai sekoja vīrietis, kas Erbrovai bija uzdāvinājis kucēnu, un viņš jāja zirgā, ar kuru agrāk bija jājis tētis. Viņiem sekoja vēl citi jātnieki un, šķiet, arī milzīgs suns. Jātnieki iebrāzās pilsētā, un Erbrova saklausīja pakavu dipoņu pret laukuma bruģi. Pamazām pakavu troksnis kļuva arvien skaļāks, tas bija kā solījums, ka viņi steidzas Erbrovai palīgā, kaut arī mājas, balkoni un terases viņus slēpa no Erbrovas acīm. Divi orki, pieķērušies glicīniju stumbriem, pārrāpās pār dārza žogu un nolēca uz ielas tik veikli un viegli kā kaķi. Viņu kara maskas bija veidotas no putnu spalvām un baismīgiem ilkņiem — tādas sejas var ieraudzīt tikai sapņos, kad sapņi gadās patiešām slikti.
Erbrova skrēja un skrēja lejup pa slīpo ielu, bet orki bija jau pavisam tuvu. Aiz muguras atkal atskanēja Angkēla kliedziens, un Erbrova ieguva vēl brītiņu laika bēgšanai. Zirgu pakavu dipoņa jau bija pavisam tuvu, kaut arī jātnieki vēl nebija redzami. Erbrova atskatījās. Viens no orkiem cīnījās ar Angkēlu, bet otrs bija brīvs un brāzās viņai pakaļ. Erbrova pakrita un pārsita ceļgalus, sunītis iesmilkstējās. Nu Erbrova atcerējās, ka vīrs, kas viņai to bija uzdāvinājis, tas, kuru visi sauca par Kapteini, teica, ka sunītis sakodīšot orkus, ja viņai kāds uzbrukšot. Erbrova paslējās uz ceļiem un pastiepa pret orku savu mīluli, kurš varonīgi ierūcās.
Orka seja zem maskas saviebās ņirdzīgos smieklos.
Beidzot no ielu ēnas iznira Austras un Kapteiņa zirgi, taču tie vēl bija tālu, pārāk tālu.
Ar brīvo roku, to kurā nebija cirvja, orks iesita sunītim, un tas aizlidoja pa gaisu tenteru veteriem un, žēli iesmilkstēdamies, atsitās pret sienu. Erbrova atkal pakrita. Te piepeši viņa tumsā sadzirdēja draudīgu rūkšanu — viņa bija pakritusi līdzās restēm, kas aizšķērsoja ieeju tādā kā tumšā alā.
— Rasa! — iesaucās Kapteinis. — Atbrīvo vilcēni! Tūlīt! Rasa, ātrāk!
Negaidīti uzradās maza sieviņa, gandrīz tikpat maza kā bērns. Viņai
