Austra ilgi skatījās uz maizi, tad ilgi skatījās uz viņu un visbeidzot pateicās, viegli paklanoties. Rankstrails nolūkojās, kā viņa ēd, kāri iecirzdama zobus maizē un uzmanīdamās, lai nepazūd pat vissīkākā drupatiņa, — tā, kā parasti ēd nabaga ļaudis. Pēc tam viņi brālīgi sadalīja arī pupas, ko meitene vispirms ilgi pētīja, jo šīs noteikti bija pirmās, ko viņai gadījies redzēt. Rankstrails nosolījās: ja reiz satiks pils pavāru, tad ieteiks viņam pagatavot ar pētersīļa lapiņu aizdarītu pupu — tas būtu lielisks ēdiens, ar ko dažādot Austras mērdēšanu badā.
Kad maize un pupas bija apēstas, Rankstrails pavadīja meiteni uz dārza tālāko galu, kur bija neliels dīķis. Viņiem tuvojoties, spārnos slinki pacēlās gārnis, bet pāris mazu pīlīšu paslēpās starp zālēm un niedrēm, kas auga ūdenskrātuves krastā.
— Vai jūs protat akmenim likt lēkāt?
Austra papurināja galvu. Rankstrails sameklēja dažus plakanus oļus, atvēzējās, un tie cits pēc cita aizlēkāja pa dīķa virsmu. Pirmais palēcās četras reizes, otrais — trīs, bet trešais — piecas. Austra sajūsmināta noskatījās. Tad arī viņa sameklēja plakanu oli. Rankstrails gribēja viņai paskaidrot, kā to pareizi saņemt rokā, lai piešķirtu tam vajadzīgo virzienu un spēku, bet meitene viņu smaidot pārtrauca:
— Es jau pati sapratu! — viņa triumfējoši paziņoja. — Vajag tikai iztēloties, ka esi akmens!
Viņas olis palēcās piecpadsmit reižu, pēcpusdienas gaismā liekot iezaigoties piecpadsmit šļakatu vainagiem, kuru lāsītes nākamajā mirklī krita lejup, radot neskaitāmus koncentriskus apļus, kuru līnijas šķēla cita citu un pletās arvien plašākas. Austra iesmējās, bet, izdzirdusi pati savu smejošo balsi, tūdaļ pieklusa un satraukta palūkojās apkārt, aizspiedusi mutei priekšā plaukstu, kā vēlēdamās nodzēst smieklus kā nepiedodamu vaļību.
— Vai redzat šos? — Rankstrails jautāja, rādot dīķa ūdenī.
— Jā, kungs. Tie ir kurkuļi, — prātīgi atbildēja Austra. — Augot tie maina formu un pārveidojas par vardēm.
— Jā, taisnība, taču visi par vardēm nepārveidojas. Redziet, te to ir simtiem vai pat tūkstošiem. Ja visi izaugtu par vardēm, tad tās pārņemtu visu jūsu pili no virtuvēm līdz pašam jumtam. Lai arī kur jūs sēstos, jūs trāpītu virsū kādai vardei, un, ja jūs mēģinātu lasīt, no grāmatas lapām vajadzētu padzīt nost vardes, un smaga cīņa jūs gaidītu arī vakaros, kad jums nāktos izdzīt kādu bariņu varžu no savas gultas, lai tur pietiktu vietas arī jums pašai.
Austra otrreiz uzdrošinājās skaļi iesmieties un atkal piesedza muti ar plaukstām, taču viņas zaļās acis spulgoja kā gaismas lāsumi pameža puskrēslā. Arī kad viņa atguva ierasto nopietnību, mirdzums viņas skatienu nepameta.
Rankstrails nolaidās uz viena ceļa, lai viņa acis runājot būtu taisni pretī meitenes acīm.
— Tikai daži no šiem kurkuļiem kļūs par vardēm, — viņš skaidroja. — Pārējie ir barība. Gārņiem, pīlēm un visiem citiem, kam nav citāda ēdamā. Manā ģimenē mēs nedēļām ilgi esam pārtikuši no gliemežiem un vardēm. Tagad izvēlieties: vai nu es jums iemācīšu ēst trusi, parādīšu, kā to nodīrāt un kā iekurt uguni tā cepšanai, vai arī iemācīšu jums ķert kurkuļus un pagatavot tos uz saulē sakarsuša akmens, pat neiekurot uguni. Katrā ziņā es nelikšos mierā, iekams jūs nebūsiet apēdusi kaut ko, kas no jūs sejas padzītu to miroņkaulu bālumu.
Austras acīs parādījās šausmas, taču arī tagad to skatiens neaizklīda tukšumā, — tās joprojām bija mirdzošas un vērīgas.
— Kungs, atvainojiet, ka uzdrošinos jums iebilst,-taču es nevaru gribēt, lai manis dēļ mirst dzīvas būtnes, — viņa paskaidroja.
— Arī jūs esat dzīva, un jūsu dzīvība ir vairāk vērta par kurkuļiem. Vajag, lai jūsu kaulus segtu miesa un dzīslās plūstu asinis, un to vajag tūlīt. Tas, kurš neēd, nav spējīgs neko darīt un tikai ļauj, lai dzīve plūst pāri, līdz pienāk mirstamā stunda. Bads nozīmē mazdūšību, bet drošs prāts ir vērtīgāks par kāda kurkuļa un arī truša dzīvību. Bads ir ciešanas, netīras ciešanas, tādas ciešanas, par kurām ir jākaunas, bet, kad mūs pārņem kauns, neatliek vietas ne pašcieņai, ne drosmei. Kad esam izbadējušies, mēs pat nespējam domāt.
Rankstrails nemaz negaidīja Austras piekrišanu un ar savām milzīgajām plaukstām sasmalstīja kādu duci kurkuļu.
— Tagad es tos nospiedīšu un nogalināšu, — viņš brīdināja.
— Nē! — iekliedzās meitene. — Nē… lūdzu, tad jau labāk trusi! Tas jau ir miris.
— Labi, kundze, — smaidot piekrita Rankstrails.
