— Es jūs lūdzu, kungs, paturiet šo dzīvnieciņu un atdodiet no manis kādam, kurš ir izsalcis, bet nevar savu izsalkumu remdēt. Kādam bērnam, ja tas ir iespējams. Es jums būtu ļoti pateicīga par šādu laipnību un jau iepriekš atvainojos par apgrūtinājumu, ko mans lūgums jums sagādās. Un, kungs, piedodiet manu bezkaunību. Vai jūs kādreiz esat nogalinājis?
Rankstrails saprata, ka viņi vairs nerunā par trušiem un gārņiem. Un godīgi atbildēja, ka savā mūžā ir nogalinājis cilvēkus: Melnos laupītājus no bandas, kas bija uzbrukusi ciemam maza ezeriņa krastos un to nopostījusi, vēl tos laupītājus, kas Sāļakmenē bija gribējuši sadedzināt dzīvus viņa ieroču biedrus, vēl divus, kas Dzeļakmenē bija uzbrukuši Lizentrailam, un tad vēl visus tos, kuriem bija stājies pretī cīņās par Kluiņakmeni.
— Jūs taču nekad nenogalinātu, ja nevajadzētu glābt dzīvību — jūsu vai kāda cita? Un nogalinātos jūs taču nekad neaizmirsīsiet? — pārliecinājās Austra.
Rankstrails nesaprata, vai šie vārdi ir secinājums, lūgums vai arī prasība pēc šāda solījuma. Viņš nekad agrāk nebija domājis par paša nogalinātajiem cilvēkiem.' Viņš atcerējās, kā Trakrails bija ierosinājis ņemt gūstekņus, un arī tagad šis priekšlikums viņam šķita bezjēdzīgs. Uzmācās neskaidra, nepatīkama sajūta — līdzīgi viņš bija juties tais reizēs, kad māte viņu pieķēra dubļos kaujamies ar citiem puikām, lai gan daudzkārt bija lūgusi to nedarīt.
Viņš pamāja.
Apsolīja.
Viņš nekad nenogalinās, ja nevajadzēs glābt savu vai kāda cita dzīvību, un nogalinātos nekad neaizmirsīs.
— Es jums to apsolu, kundze. Es jums to zvēru. Un zināt, es sapratu, ka šī ir pirmā reize manā mūžā, kad es kādam kaut ko apzvēru, — teica Rankstrails, ielikdams trusi savā tarbā. — Taču jūs apsoliet man, ka cīnīsieties, ja jums vajadzēs aizstāvēt savu dzīvību vai to cilvēku dzīvību, kurus jūs mīlat, — un apsoliet, ka cīnīsieties, lai uzvarētu. Tagad, ja jums, kundze, nav iebildumu, es jums, tāpat kā savai māsai Liesmai, iemācīšu cīnīties ar zobenu, lai jūs to prastu, ja kādreiz vajadzētu cīnīties par savu vai citu dzīvību.
Austra pamāja.
Sagādāt divus garus un izturīgus niedres posmus bija vieglāk nekā pagatavot loku, kuru Austra jau bija rūpīgi paslēpusi zem malkas šķūnīša dakstiņiem, kur tas bija droši pasargāts no lietus, nesasniedzams nevēlamiem skatieniem un rokām. Turpat zem dakstiņiem uzmanīgi paglabāta gulēja arī neliela lupatu bumbiņa.
— Arī šis ir noteikumu pārkāpums. Vai redzat tās? — viņa, kliedējot Rankstraila neizpratni, paskaidroja un īgni norādīja uz greznām, ar sudrabu un kristālu rotātām šūpolēm, kuras pašā dārza vidū bija iekārtas zirgkastaņas zaros. — Mans pienākums ir augām dienām tur šūpoties, lai es pēc iespējas vairāk līdzinātos senlaiku princešu attēliem mana tēva grāmatās, un netiek uzskatīts par vēlamu, lai man būtu kādas citas izpriecas.
Rankstrails viņai ierādīja galvenās pozas, izskaidroja, kā atvairīt cirtienus, un aprakstīja izplatītākos zobenu veidus: simetriskos, asimetriskos, taisnos, līkos, ar vienu un ar abām rokām turamos. Pirms viņi ķērās pie vingrināšanās, Austra jautāja, vai elfi kaut ko nav teikuši arī par zobeniem, un Rankstrailam vajadzēja brīdi apdomāties.
— Pēc viņu vārdiem, lai veiksmīgi atvairītu cirtienus, ir jāseko līdzi pretinieka acīm, jo ikviens instinktīvi raugās tieši uz to vietu, kur gatavojas trāpīt, un tas ir loģiski, bet, runājot par uzbrukumu, viņi ir teikuši, ka pašam sevi jāiztēlojas par zobenu, un šos vārdus gan es nesaprotu, — viņš atbildēja.
Viņi izmēģināja pirmās kustības, un Rankstrails pateicās visiem pekles iemītniekiem, ka zobenu vietā šoreiz ir stingri niedru posmi, jo citādi viņš būtu guvis vismaz duci ievainojumu, bet pašam viņam neizdevās trāpīt nevienu reizi. Par spīti smagajam brokāta un sudraba tērpam, kas savažoja kustības, meitene bija neiedomājami veikla un apdāvināta, un galvenais — viņa, acīm mirdzot kā vasaras gaismai starp kastaņu lapotnēm Kastaņaras mežos, smējās tā, ka Rankstrails piedeva viņas izveicību. Jaunais kareivis bija pārspēts loka šaušanā un sakauts zobenu cīņā, un viņa pašapziņa bija nedaudz ieskrambāta, taču tukšuma bezdibenis
Austras acis bija tik biedējošs, ka viņš, lai tikai varētu redzēt viņu smejamies atkal un atkal, bija ar mieru zaudēt ikvienas sacīkstēs, arī kokos kāpšanas mākslā un plakanu akmentiņu lecināšanā pa dīķa virsmu.
— Kundze, — viņš smejot teica, — ceni, ka jūs nekad nebūsiet mana pretiniece.
Meitene nesmējās. Viņa to gari uzlūkoja savām zaļajām acīm, kurās tagad kūsāja dzīvība.
— Es nedomāju, kungs, — viņa nopietni atbildēja, — ka mēs jelkad varētu būt pretinieki.
Rankstrails atbildēja, klusi paklanoties.
Saule bija uzkāpusi debesu visaugstākajā punktā, un bija pienācis pusdienu laiks. Rankstrails bija izsalcis. Viņam tarbā bija gabals melnas maizes un kāds nieks pupu, bet tagad, kad viņa trīs graši bija kļuvuši par Austras īpašumu, vajadzēja ātri aprēķināt pusdienu tiesu, lai nevajadzētu palikt pavisam bešā nākamajā dienā.
