Rankstrails pakāpās sāņus, nevēlēdamies viņu biedēt, darot ko tādu, pie kā viņa nebūtu radusi. Ierādījis, kā turēt loku, viņš izteica visas pamācības, kādas parasti dod iesācējiem šajā mākslā.
— Redziet, kundze, lai noteiktu, ar kuru aci jātēmē, ir jādara tā: paskatieties uz kaut ko, kaut vai uz to magoni, skatieties cieši un pati nekustieties. Tagad ar plaukstu aizsedziet vispirms vienu aci, bet tad otru. Kad plauksta būs priekšā tai acij, kura tēmēšanai nav vajadzīga, jūsu redzes attēls paliks nemainīgs, bet, ja attēls mainās, tad jātēmē ar otru aci… Lieliski. Tātad pareizā acs ir kreisā? Labi, tagad skatieties un klausieties vēl uzmanīgāk: jums skatiens un bulta ir jāpavērš pret mērķi.
Pirmie Austras šāvieni bija pagalam neveiksmīgi. Acīmredzot Austra atšķirībā no Liesmas ne tikai nekad nebija turējusi rokās pat lingu^ bet vispār nekad un nekādi nebija rotaļājusies. Viņa nespēja noturēt loku pietiekami stingri. Un stiegru nenospriegoja pietiekami stipri, lai bulta iegūtu noteiktu virzienu. Viņai pat nebija priekšstata, ko nozīmē notēmēšana.
Rankstrails vēlreiz izskaidroja, ka skatienam un bultai jāveido viena kopīga līnija, parādīja, kā to darīt, un ieteica nospriegot loku stiprāk. Beigu beigās pēc vēl daudziem un vienlīdz neveikliem šāvieniem un negribēta uzbrukuma vecam runcim, kurš aizbēga, sašutumā ņaudēdams, jaunais kareivis, gan uzjautrināts, gan cerības zaudējis, noteica:
— Elfi it kā sakot, ka ir jāšauj ar gara acīm un šāvējam pašam jāiztēlojas, ka viņš ir bulta, taču patiesībā es nekad neesmu sapratis, ko šie vārdi nozīmē.
Meitene pagriezās un kādu brīdi cieši vēroja Rankstrailu savām bezdibenīgi dziļajām zaļajām acīm.
— Elfi saka, ka jāšauj ar gara acīm un jāiztēlojas sevi par bultu, — viņa gandrīz čukstus atkārtoja.
Šī bija pirmā reize, kad Rankstrails dzirdēja viņas balsi.
Austras nākamais šāviens, tāpat kā visi pārējie, kas tam sekoja, bija izcili precīzi. Meitene spēja trāpīt atsevišķam zāles stiebram no trīsdesmit pēdu, bet magones ziedkausam — no sešdesmit pēdu attāluma. Absolūti nekļūdīgi viņa aprēķināja bultas virzienu un tās lidojumam nepieciešamo spēku. Viņa bija dzimusi strēlniece. Laime iedzirkstljās viņas acu zaļumā gluži kā mēness stars rīta debesīs. Rankstrails nodomāja, ka sajūsma būs vēl lielāka, kad viņa iemācīsies medīt.
Ar acs kaktiņu viņš samanīja vieglu kustību papardēs, deva zīmi meitenei, un viņa izšāva. Papardes nodrebēja un piepeši sastinga: viņa bija trāpījusi nelielam trusim! Rankstrails jūsmīgi izsaucās un sāka smieties. Bet Austra nobālēja. Viņa metās pie bultas ķertā truša un izmisušām, asaru pilnām acīm skatījās, kā tas nomirst. Rankstrails no visas sirds vēlējās, kaut Pekle pastāvētu un šai pašā mirklī atvērtos un viņu aprītu. Viņš taču jau iepriekš bija dzirdējis baumas par Tiesneša meitu: viņa esot dumja, viņa esot slima, viņa vienmēr esot noskumusi, viņa esot jukusi tāpat kā viņas māte, viņa atsakoties ēst to, kas iepriekš bijis dzīvs, — un kādai no baumām noteikti vajadzēja būt patiesai.
Austra lūdza, lai Rankstrails viņas vietā paceļ nogalēto dzīvnieciņu: viņa pati nevarēja nedz pieliekties, dubļos nesasmērējot brokāta svārku malu, nedz paņemt trusi rokās, nenotraipot ar asinīm samta tuniku. Rankstrails viņas lūgumu izpildīja un turēja nošauto radību savās milzīgajās plaukstās, bet Austra lēnītēm glāstīja tās kažoku — un, redzēdams, kā asaras piepilda meitenes acis, Kapteinis, kurš pats vēl bija gandrīz puika, nodomāja, ka pat šīs sāpes ir labākas par tukšumu, pat šīs ciešanas ir labākas par neko. Un tad viņš Austrai stāstīja par izsalkumu, par badu. Par to, kā bads iznīcina cilvēku ķermeņus, kā tie bada dēļ saslimst ar nedziedināmu klepu un kā bads ievaino garu, kas saraujas arvien sīkāks. Viņš stāstīja par to, kā bada dēļ bērni izaug kropli, bet reizēm dumji, un par to, kā bada dēļ dvēsele kļūst neauglīga, niecīga, nicināma un zemiska.
Bads nogalina dāsnumu, bads padara drosmi klibu.
— Mana kundze, uzklausiet mani. Nāve nav dzīves noliegums, tā ir tikai tās pašas medaļas otra puse. Skatieties, — viņš piebilda, izvilkdams no kabatas savu trešo un pēdējo monētiņu, lai labāk izskaidrotu šo domu, — visi mirst, lai atstātu vietu saviem bērniem, arī mēs abi nomirsim, lai dotu vietu saviem bērniem, un mēs to darīsim ar prieku, jo lepnums būt bērna tēvam vai mātei ir spēcīgāks par bailēm no nāves. Bez nāves dzīve būtu vien gluži veltīga bezjēdzīgu dienu virkne. Vienu nāve nozīmē citu dzīvību. Ūpis apēd peli, un gārnis ēd vardes, un, ja viņi tā nedarītu, peļu un varžu būtu pārāk daudz, tām vairs nebūtu ko ēst, un tās nosprāgtu badā, saindējot pasauli ar saviem tārpu pilnajiem līķiem. Re, ņemiet, — viņš teica, atdodams viņai vara grasi, savu pēdējo bagātību, — tā jums būs vieglāk atcerēties manus vārdus, un varbūt jūs spēsiet man piedot, ka manas vainas dēj nogalinājāt trusīti.
Meitene ilgi raudzījās uz viņu un tad pamāja.
