Pēkšņi kārtējā gaismas uzliesmojuma brīdī Pirksa drudžainais skatiens apstājās pie četrām vara dzīslām. Tur skaidri melnēja no sadegušās mušas pāri palikusī oglīte, kas savienoja kabeļus. Kā vārtsargs straujā lēcienā Pirkss metās ar plecu uz priekšu; trieciens bija drausmīgs, no satricinājuma viņš gandrīz zaudēja samaņu. Kupola siena atsvieda viņu atpakaļ kā piepūsta autoriepa, Pirkss nokrita uz grīdas. Siena pat nenodrebēja. Viņš pielēca kājās, smagi elpodams, ar asiņainām lūpām, gatavs atkal mesties virsū stikla mūrim.
Un tad viņš paskatījās lejup.
Mazās pilotāžas svira. Lieliem, īslaicīgiem paātrinājumiem līdz 10 g, bet tikai vienu sekundes daļu. Tā darbojās tieši, ar mehānisko pievadu. Nekavējoties iedarbināja avārijas vilkmi.
Bet šādi viņš varēja vienīgi palielināt paātrinājumu, tas ir, vēl ātrāk aizlidot līdz Mēnesim. Nē, ir jābremzē. Efekts bija pārāk īslaicīgs. Bremzēšanai jābūt nepārtrauktai. Vai tiešām mazā pilotāža nekam neder?
Pirkss metās virsū svirai, krītot saķēra to, parāva un, palicis bez krēsla amortizējošās aizsardzības, sajuta, ka viņam burtiski visi kauli nobrakšķ — tik stipri viņš atsitās pret grīdu. Pirkss pavilka sviru vēlreiz. Tikpat drausmīgs, acumirklīgs raķetes izrāviens! Pirkss apdauzīja galvu pret grīdu, — ja nebūtu putuplasta, tā sašķīstu gabalos.
Drošinātājs noklikšķēja — mirgošana pēkšņi izbeidzās. Kabīne pielija ar vienmērīgu normālu spuldžu gaismu.
Divkārtējais zibeņātro paātrinājumu grūdiens bija izsviedis starp vadiem iestrēgušo pārogļoto mušas līķīti. īssavienojums bija likvidēts. Sajuzdams uz lūpām sāļo asins garšu, Pirkss metās krēslā, it kā lēkdams no tramplīna, taču netrāpīja tajā, pārlidoja augstu virs tā atzveltnes — briesmīgs trieciens pret griestiem, ko nedaudz mazināja ķivere.
Tai brīdī, kad Pirkss gatavojās lēcienam, reduktora automāts, kas bija sācis darboties, izslēdza dzinēju. Pēdējais pievilkšanas spēks bija zudis. Kuģis tagad tikai pēc inerces kā akmens krita uz Timoharisa klinšu robiem.
Pirkss atgrūdās no griestiem. Asiņainās siekalas, kuras viņš bija izspļāvis, peldēja viņam apkārt kā sarkansudraboti pūslīši. Pirkss izmisīgi locījās gaisā, stiepdams rokas uz krēsla atzveltnes pusi. Izvilka no kabatām visu, kas tajās bija, un aizsvieda aiz muguras.
No šī atgrūdiena Pirksa ķermenis sāka lēni un līgani nolaisties aizvien zemāk, pirksti, kas bija tā izstiepti, ka cīpslas plīsa vai pušu, vispirms ar nagiem aizskāra niķelēto cauruli, pēc tam cieši satvēra to. Tagad jau viņš to vairs nelaidīs vaļā. Pirkss kā uz rokām nostājies akrobāts pievilkās ar galvu uz leju, satvēra siksnu, nošļūca pa to lejā, aptina to sev apkārt, aizdare .. . Viņš nekavēja laiku, lai aizsprādzētos, sakoda siksnas galu zobos — turas! Tagad jāuzliek rokas uz rokturiem, kājas uz pedāļiem!
Altimetrs: tūkstoš astoņi simti kilometru līdz Mēnesim. Vai viņš pagūs nobremzēt? Izslēgts! Četrdesmit pieci kilometri sekundē! Jāpagriež, jāiziet no piķējošā lidojuma — tikai tā!
Pirkss ieslēdza sprauslas — 2, 3, 4 g. Maz! Maz!!
Viņš ieslēdza pilnu vilkmi. Uz ekrāna kā dzīvsudrabs mirdzošais Mēness, kas šķita kā iemūrēts tur no ārpuses, tagad nodrebēja un sāka aizvien ātrāk slīdēt lejup. Krēsls čīkstēja zem Pirksa pieaugošā svara. Kuģis iegāja lokā ar lielu rādiusu virs pašas Mēness virsmas — šāds rādiuss bija nepieciešams milzīgā ātruma dēļ. Rokturis atradās nekustīgā stāvoklī, nospiests līdz galam. Ķermenis iespiedās krēsla porainajā polsterējumā, Pirkss slāpa nost — kombinezons nebija savienots ar skābekļa aparātu, viņš juta, kā ieliecas viņa ribas, gar acīm ņirbēja pelēki plankumi. Pirkss gaidīja uznākam aklumu, nenovērsdams skatienu no radara altimetra ietvariņa, kura lodziņos zibēja mazi cipariņi, rindiņa pēc rindiņas: 990 … 900 … 840 … 760 kilometru .. .
Lai gan Pirkss zināja, ka lido ar pilnu jaudu, viņš joprojām spieda rokturi. Viņš izdarīja visasāko pagriezienu, kāds vien bija iespējams, un — tomēr turpināja zaudēt augstumu, cipari samazinājās — kaut arī lēnāk, — viņš vēl aizvien atradās lielā loka lejupejošajā daļā. Pirkss paskatījās uz trajektometru — viņš tik tikko spēja pagriezt redzokļus.
Kā parasti bīstamā debess ķermeņu zonā, aparāta disks rādīja ne tikai raķetes vilkto līkni un vāji mirdzošu trajektorijas paredzamo turpinājumu, bet arī Mēness virsmas profilu, virs kura notika šis manevrs.
Abas šīs līknes — lidojuma un Mēness virsmas — gandrīz saskārās. Vai tās krustojās?
Nē. Bet viņa loks bija gandrīz pieskare. Nav zināms, vai viņam izdosies noslīdēt gar pašu Mēness virsmu vai arī viņš ietrieksies tajā. Trajektometrs strādāja ar precizitāti līdz septiņiem astoņiem kilometriem, un Pirkss nevarēja zināt, vai līkne iet trīs kilometrus virs klintīm vai arī zem tām.
