Viņš nebija par to līdz galam pārliecināts, bet baidījās, ka droši vien tā tas ir. Pēc notikuma ar Matersa māsu (kopš tā laika viņš vairījās šīs meitenes kā uguns) Pirkss no rītiem vairs nešķobīja seju spoguļa priekšā. Turpretī agrāk viņš bija tik zemu kritis, ka vairākas reizes ar otra spoguļa palīdzību centās atrast tādu sejas pagriezienu, kurš vismaz daļēji apmierinātu viņa augstās prasības. Protams, viņš nebija galīgs idiots un saprata, cik smieklīga ir šāda mērkaķošanās, taču, no otras puses, viņš nemeklēja skaistuma atribūtus, pasarg dievs, bet gali rakstura iezīmes! Viņš taču bija lasījis Konrādu uņ ar kvēlojošu seju gremdējies pārdomās par galaktikas diženo klusumu, par vīrišķīgo vientulību, — vai tad var iedomāties mūžīgās nakts varoni, vientuļnieku ar šādu ģīmi? Šaubas neizgaisa, bet šķobīšanos pie spoguļa viņš izbeidza, pierādīdams sev, ka viņam ir stipra, nelokāma griba.
Šie saviļņojošie pārdzīvojumi nedaudz norimās, jo bija pienācis laiks kārtot eksāmenu pie profesora Merinusa, kuru aiz muguras sauca par Merinosu. Taisnību sakot, Pirkss nemaz nebaidījās no šā eksāmena. Viņš tikai trīs reizes iegriezās Navigācijas astrodēzijas un astrognozijas institūtā, kur pie auditorijas durvīm kursanti gaidīja tos, kuri nāca laukā no Merinosa, ne tikdaudz tāpēc, lai apsveiktu viņus ar panākumiem, bet galvenokārt tādēļ, lai uzzinātu, kādus jaunus āķīgus jautājumus izdomājis Baigais Auns. Tāda bija stingrā eksaminatora otra iesauka. Šis vecis, kurš savu mūžu nebija spēris kāju ne vien uz Mēness, bet pat pāri raķetes slieksnim, teorijā bija tik erudīts, ka pazina katru akmeni jebkurā Lietus Jūras krāterī, asteroīdu klinšainās kalnu grēdas un pat visnepieejamākos Jupitera pavadoņu rajonus; runāja, ka viņš lieliski pazīstot meteorītus un komētas, kuras tikšot atklātas pēc tūkstoš gadiem, viņš jau tagad matemātiski aprēķinājis to orbītas, nododoties savai iemīļotākajai nodarbībai — debess
ķermeņu perturbācijas analīzei. Paša erudīcijas bezgalīgums lika viņam piekasīties kursantu mikroskopiskajām zināšanām.
Pirkss tomēr nebaidījās no Merinusa, jo bija atklājis viņa vājību. Vecis bija ieviesis pats savu terminoloģiju, ko speciālajā literatūrā neviens cits nelietoja. Tad nu Pirkss, iedzimtās apķērības mudināts, pasūtīja bibliotēkā visus Merinusa darbus un — nē, viņš tos nemaz nelasīja — tikai izšķirstīja un izrakstīja pāris simtus Merinusa kroplīgo vārdu. Iekala tos pamatīgi un bija pārliecināts, ka neizkritis. Tā arī notika. Profesors, uztvēris, kādā stilā Pirkss atbild, atdzīvojās, pacēla biezās uzacis un klausījās Pirksā kā lakstīgalā. Negaisa mākoņi, kas parasti klāja viņa pieri, izklīda. Viņš kļuva it kā jaunāks, jo klausījās tikpat kā pats sevi. Bet Pirkss, šīs negaidītās pārvērtības un savas nekaunības spārnots, traucās pilnās burās uz priekšu, un, lai gan pilnīgi izgāzās pēdējā punktā (te bija jāzina formulas un nekāda retorika nespēja palīdzēt), profesors ievilka treknu četrinieku un izteica nožēlu, ka nevar ielikt pieci.
Tā Pirkss savaldīja Merinosu. Paņēma to aiz ragiem. Daudz lielākas bailes viņam iedvesa «trakā vanna» — kārtējais un pēdējais posms pirms izlaiduma eksāmeniem.
Pret «trako vannu» nelīdzēja nekāda izlocīšanās. Vispirms vajadzēja doties pie Alberta, kas skaitījās vienkāršs eksperimentālās astropsiholoģijas katedras laborants,bet taktiski bija docenta ]aba roka, un viņa spriedums nozīmēja vairāk nekā jebkura asistenta domas. Viņš bija uzticības persona profesoram Balo, kurš pirms gada bija aizgājis pensijā par lielu prieku kursantiem un par sarūgtinājumu laborantam (jo neviens nesaprata viņu tik labi kā atvaļinātais profesors). Alberts veda pārbaudāmo uz pagrabu, kur šaurā istabiņā noņēma no viņa sejas parafīna atveidojumu. Pēc tam dabūtā maska pārcieta nelielu operāciju: nāsīs ielika divas metāla caurules. Tas arī bija viss.
Pēc tam pārbaudāmais devās uz otro stāvu, uz «pirti». Protams, tā nemaz nebija pirts, bet, kā zināms, studenti nekad nesauc lietas īstajos vārdos. Tā bija plaša telpa ar baseinu, kas pilns ar ūdeni. Pārbaudāmais — studentu žargonā «pacients» — izģērbās un iegremdējās ūdenī, kuru sildīja tik ilgi, kamēr viņš vairs nejuta ūdens temperatūru. Tas bija atkarīgs no indivīda: dažam ūdens «pārstāja eksistēt» pie divdesmit deviņiem grādiem, dažam — tikai pāri trīsdesmit diviem. Bet, kad jauneklis, gulēdams augšpēdu ūdenī, pacēla roku, ūdeni beidza sildīt un viens no asistentiem uzlika viņam uz sejas parafīna masku. Pēc tam ūdenim piebēra kaut kādu sāli (bet ne jau ciankāliju, kā nopietni apgalvoja tie, kas jau bija izpeldējušies «trakajā vannā»), — liekas, parasto vārāmo sāli. To bēra tik ilgi, kamēr «pacients» (to sauca arī par «slīkoni») uzpeldēja tā, ka viņa ķermenis brīvi
turējās ūdeni mazliet zemāk par līmeni. Laukā rēgojās vienīgi metāla caurules, pa kurām pārbaudāmais varēja brīvi elpot.
