Pašlaik skrūvēja vaļā otras raķetes lūku. Šefs stāvēja uz platformas, cilvēki baltajos virsvalkos kaut ko sacīja viņam. Raķetes iekšpusē dobji nobrīkšķēja …
No turienes izvēlās brūns kamols, kā neskaidrs plankums kūļājās galva bez ķiveres, bija dzirdami gārdzoši vaidi…
Pirksam saļodzījās ceļi.
Šis cilvēks . ..
Bersts bija iedrāzies Mēnesī.
NOSACĪTAIS REFLEKSS
Tas notika ceturtajā apmācību gadā, tieši pirms brīvdienām.
Tai laikā Pirkss jau bija izstrādājis visus praktiskos darbus, aiz muguras bija ieskaites simulatorā [2] , divi īsti lidojumi, kā arī «patstāvīgs aplītis» — lidojums uz Mēnesi ar nosēšanos un atpakaļreisu. Viņš jutās kā vecs kosmosa vilks, sava aroda meistars, kam jebkura planēta ir tēva mājas, bet apvalkāts skafandrs — mīļākais tērps; kurš pirmais pamana kosmosā pretī drāžamies meteorītu mākoni un ar sakramentālu izsaucienu: «Uzmanību! Uzmanību!» izdara zibenīgu manevru, izglābdams no bojā ejas kuģi, sevi un savus tūļīgākos biedrus.
Tā viņš vismaz iztēlojās, bārdu skujot, ar sarūgtinājumu konstatēdams, ka pēc viņa ārienes nemaz nav redzams, cik daudz viņam vajadzējis pārdzīvot. .. Pat pēc šaušalīgā negadījuma, kad, nosēžoties Centrālajā Līcī, Harelsbergera aparāts sprāga viņam gandrīz rokās, Pirksam neparādījās neviens sirms mats. Ko tur runāt — viņš saprata, ka viņa sapņi par sirmiem matiem ir bezcerīgi (bet cik brīnišķīgi izskatās sarmas skarti deniņi!); būtu vismaz iegūlušas ap acīm krunciņas, kuras no pirmā acu uzmetiena stāstītu, ka tās radušās, saspringti vērojot zvaigznes kosmosa kuģa kursā! Bet viņš kā bija apaļvaidzis, tā arī palika. Tādēļ Pirkss skrāpēja ar patrulo bārdas nazi savu ģīmi, no kura slepenībā kaunējās, un katrreiz izdomāja aizvien satriecošākas situācijas, lai pats beigās kļūtu par stāvokļa saimnieku.
Materss, kurš kaut ko zināja par Pirksa rūpestiem, bet šo to nojauta, ieteica viņam izaudzēt ūsas. Grūti pateikt, vai šis padoms nāca no sirds. Katrā ziņā, kad Pirkss klusā rīta stundā pielika spoguļa priekšā melnu auklas gabaliņu pie augšējās lūpas, viņš sāka drebēt — tik idiotisks izskats viņam bija. Viņš sāka šaubīties par Matersu, lai gan tas, iespējams, nevēlēja viņam ļaunu; un droši vien gluži bez vainas šai ziņā bija Matersa glītā māsa, kura Pirksam reiz pateica, ka viņš izskatās «šausmīgi nopietns». Viņas vārdi galīgi satrieca Pirksu. Tiesa, restorānā, kur viņi toreiz dejoja, negadījās nekas tāds, no kā Pirkss parasti baidījās. Viņš tikai vienreiz sajauca deju, bet viņa bija tik smalkjūtīga, ka nesacīja ne vārda, ūn Pirkss ne tik drīz pamanīja, ka visi pārējie dejo pavisam citu deju. Bet pēc tam viss gāja kā pa sviestu. Viņš nemina viņai uz kājām, cik vien varēdams, centās skaļi nesmieties (viņa smiekli lika atskatīties visiem garāmgājējiem uz ielas), bet pēc tam pavadīja viņu uz mājām.
No gala pieturas vajadzēja vēl krietnu gabalu iet kājām, un Pirkss visu ceļu domāja, kā likt viņai saprast, ka viņš nemaz nav «šausmīgi nopietns» — šie vārdi bija ķērušies viņam pie sirds. Kad viņi jau tuvojās mājai, Pirkss satraucās. Viņš tā arī nebija neko izdomājis un turklāt, pastiprināti domājot, klusēja kā zivs; viņa galvā valdīja tukšums, kurš atšķīrās no kosmiskā vienīgi ar to, ka bija piesātināts ar izmisīgu sasprindzinājumu. Pēdējā mirklī kā meteori nozibsnīja divas trīs idejas: norunāt ar viņu jaunu satikšanos, noskūpstīt viņu, paspiest viņai roku (par to viņš bija kaut kur lasījis) daudznozīmīgi, maigi un tai pašā laikā viltīgi un kaislīgi. Taču nekas nesanāca. Pirkss viņu nenoskūpstīja, satikšanos nenorunāja, pat roku nepasniedza … Ja nu vēl ar to viss būtu beidzies! Bet, kad viņa savā patīkamajā, dūdojošā balsī pateica «Ar labu nakti», piegāja pie vārtiņiem un satvēra aizbīdni, Pirksā pamodās sātans. Varbūt tas notika vienkārši tādēļ, ka viņas balsī Pirkss saklausija ironiju, īstu vai iedomātu, dievs to zinā, taču gluži instinktīvi, tieši tad, kad meitene pagriezās pret viņu ar muguru, tāda pašpārliecināta, mierīga … vainīgs tur, protams, bija skaistums, viņa izturējās kā karaliene, skaistas meitenes vienmēr tā … Nu, vārdu sakot, viņš uzšāva tai pa attiecīgu vietu, turklāt diezgan stipri. Atskanēja kluss, apslāpēts kliedziens. Droši vien viņa bija krietni izbrīnījusies! Bet Pirkss negaidīja, kas notiks tālāk. Viņš strauji pagriezās un aizskrēja, it kā baidītos, ka viņa dzīsies pakaļ… Nākamajā dienā, ieraudzījis Matersu, Pirkss piegāja pie viņa kā pie mīnas ar pulksteņa mehānismu, bet tas neko nezināja par notikušo.
Pirksu šī problēma uztrauca. Toreiz viņš ne par ko nedomāja (cik viegli tas viņam diemžēl izdodas bet ņēma un uzšāva viņai. Vai tad tā rīkojas «šausmīgi nopietni» cilvēki?