Pēkšņi akmens mozaīku pāršķēla zibens šautra, uzšķildama garas dzirksteļu slotiņas starp klinšu atlauzām, tieši tur, kur skrēja Petaurs; kurš izšāva? Pirkss neredzēja Makorku, bet uguns līnija nāca no precējās puses — šaut varēja vienīgi kursants, šis pienapuika, šis ēzelis! Pirkss negantās dusmās lādēja kursantu, jo tas acīmredzot neko nebija panācis — metāla mugura pazibēja kādu sekundes desmitdaļu kaut kur tālāk un nozuda pavisam. «Turklāt vēl šāva viņammugurā!» Pirkss nikni nodomāja, pilnīgi neaptverdams, cik bezjēdzīgs ir viņa apvainojums. Bet Petaurs pat nemēģināja šaut pretī; kādēļ? Pirkss centās atkal viņu ieraudzīt — veltīgi. Laikam nogāze jau aizsedza viņu ar savu izliekumu. Tas ir pilnīgi iespējams . . . tādā gadījumā pārvietoties tagad nav bīstami . ..
Pirkss norāpās no sava akmens, sapratis, ka no šīs vietas viņš neko nevarēs ieraudzīt, un, mazliet pieliecies, aizskrēja līclz pašai
nogāzes malai, paskrēja garām kursantam, kurš bija nogūlies kā šautuvē — ar izvērstām, pie klints piespiestām pēdām, un sajuta neizprotamu vēlēšanos iespert ar kāju pa kursanta dibenu, kas rēgojās kā jocīgs pauguriņš un ko vēl vairāk palielināja augumam neatbilstošais skafandrs. Pirkss sāka skriet lēnāk, bet tikai tādēļ, lai uzkliegtu:
— Neiedrošinies šaut, dzirdi?! Met prom lāzeru! — Un pirms kursants, pagriezies uz sāniem, sāka viņu meklēt ar pārsteiguma apstulbotu skatienu, jo balss no radioaustiņām nenorādīja ne virzienu, ne vietu, kur atrodas runātājs, Pirkss aizskrēja tālāk, baidīdamies, ka zaudēs laiku; viņš skrēja, ko nagi nes, un beidzot nonāca pie platas plaisas, kura negaidīti pavēra viņam skatu uz ieplakas dibenu.
Tas bija kaut kas līdzīgs tektoniskai plaisai, tik senai, ka tās malas bija nobirušas, zaudējušas asumu un tā kļuvusi līdzīga erozijas paplašinātai kalnu aizai. Pirkss uz brīdi apstājās neziņā. Viņš neredzēja Petauru, — starp citu, no šejienes tas droši vien nemaz nebija ieraugāms. Tāpēc Pirkss devās dziļāk aizā, turēdams lāzeru gatavībā, labi saprazdams, cik neprātīga ir viņa rīcība, un tomēr viņam nebija spēka pretoties tam, kas lika viņam iet turp. Pirkss mēģināja sevi pārliecināt, ka viņš tikai grib ieraudzīt Petauru, ka viņš tūlīt pat apstāsies, tiklīdz varēs labi pārskatīt nogāzes apakšējo rajonu un labirintu zem tā, un tai laikā, kamēr viņš skrēja,aizvien vel pieliecies, un akmentiņi kā krusas graudi šķīda uz visām pusēm viņam no zābaku apakšas, viņš, iespējams, ticēja tam. Starp citu, šais sekundēs viņš ne par ko nedomāja.
Pirkss atradās uz Mēness un svēra šeit tikai piecpadsmit kilogramu, tomēr kraujajā nogāzē viņam ļodzījās kājas. Viņš skrēja tagad ar astoņus metrus gariem lēcieniem, cenzdamies samazināt ātrumu. Gandrīz pašā nogāzes vidū aiza pārgāja paseklā teknē, melnas ēnas pusē un mirguļojošas Saules pusē, kādus simt metrus zem viņa gulēja pirmās lavas plūsmas plāksnes.
«Esmu iekritis,» Pirkss nodomāja; labirints, kur klimta Petaurs, bija ar roku aizsniedzams. Pirkss ātri pavērās visapkārt — nav neviena; augstu virs viņa palikusī kalnu grēda kā milzu mūris slējās melnajās debesīs; agrāk Pirkss varēja ieskatīties gaitenīšos starp akmeņiem it kā no putna lidojuma, tagad plaisu tīklu aizsedza tuvākās klinšu atlaužas. «Labi nav,» Pirkss nodomāja, «vajadzētu griezties atpakaļ.» Taču nez kādēļ viņš zināja, ka nedarīs to.
Stāvēt uz vietas nedrīkstēja. Lejā dažu soļu attālumā gulēja atdalījies bazalta blāķis — droši vien stūris no ezeram līdzīgas magmas plūsmas, kura kādreiz nokaitētām straumēm bija notecējusi no milzīgajām terasēm Toričelli pakājē, un Pirkss pa koridora pēdējo sektoru aizkļuva līdz šai ieplakai. Tā kā nebija nekā labāka, tā varēja noderēt par slēptuvi. Pirkss sasniedza to vienā lēcienā, turklāt sevišķi nepatīkama bija ilgstošā planēšana, palēnināta kā sapnī, lidojums, pie kura viņš tā arī nebija varējis pierast. Sarāvies čokurā aiz šīs stūrainās klints, Pirkss pabāza galvu un ieraudzīja Petauru, kas parādījās starp divām assmaiļu piramīdām, apgāja trešo, aizķerdams to ar metāla plecu, un apstājās. Pirkss redzēja viņu no sāniem, pa pusei apgaismotu, — tikai Petaura labā roka laistījās tumšā, sulīgā spožumā kā labi ieeļļota mašīnas detaļa, pārējo korpusa daļu klāja ēna. Pirkss jau pacēla lāzeru, lai notēmētu, kad Petaurs, it kā pēkšņi kaut ko nojautis, pazuda kā vēja nopūsts. Droši vien viņš joprojām stāvēja turpat, tikai bija paslēpies ēnā…
