Ielejā nekas nebija mainījies. Vienīgi mašīnas karkass bija kļuvis neredzams, tās atdzisušie lūžņi saplūduši ar apkārtējo tumsu. Ena gūlās nepareiza, kā stipri izstiepts trīsstūris, kas ar savu pamatni balstījās pret visaugstākās rietumu klinšu kores kraujām. Viens balons apstājās kādus simt soļus no viņiem, uzdūries akmenim, kas to sagrieza gareniski. Otrs vēl ripoja, aizvien lēnāk, kamēr apstājās. Un tas, ka ar to viss beidzās, Pirksam itin nemaz nepatika. «Viņš tik tiešām nav muļķis,» Pirkss nodomāia. «Negrib šaut pa mērķi, ko viņam Dabāž priekšā.» Pirkss centās atrast vietu, no kuras Petaurs pirms minūtēm desmit bija sevi atgādinājis, spīdinadams savu starmeša aci, taču tas bija ļoti grūti. «Bet ja nu ēnas zonā viņa vairs liav?» Pirkss prātoja. «Viņš var atkāpties taisni uz ziemeļiem, var iet paralēli, pa ieplakas dibenu vai kādu no šīm magmas plūsmas plaisām … Ja viņš aizklūs līdz kraujām, līdz tam labirintam, tad viņš pazudīs kā akmens ūdenī…» Lēni; taustīdamies Pirkss pacēla lāzera laidi un atslābināja muskuļus.
— Doktor Makork, — viņš sacīja, — mēģiniet tikt pie manis.
Kad doktors pierāpoja viņam klāt, Pirkss ierunājās:
— Vai jūs redzat abus balonus? Viens — tieši zem mums, otrs — tālāk .. .
— Redzu.
— Šaujiet vispirms uz tuvāko, pēc tam uz tālāko ar intervālu, teiksim, četrdesmit sekundes … tikai ne no šejienes! — viņš steidzīgi piemetināja. — Jāatrod labāka vieta. Lūk, tur! — viņš norādīja. — Nav slikta pozīcija, tai iedobumā. Kad izšausiet, tūdaļ rāpieties atpakaļ. Norunāts?
Makorks nekā nejautāja, bet tūlīt devās, zemu pieliecies uz norādīto vietu. Pirkss nepacietīgi gaidīja. Ja Petaurs kaut mazliet līdzinās cilvēkam, viņš būs ziņkārīgs — katrai apzinīgai būtnei piemīt ziņkārība — un šī ziņkārība liks tam darboties, kad notiks kaut kas nesaprotams .. . Pirkss vairs neredzēja doktoru. Viņš aizliedza sev skatīties uz baloniem, kam vajadzēja sprāgt pēc Makorka šāvieniem, visu uzmanību viņš koncentrēja uz saules apgaismotu akmens joslu starp ēnas zonu un kraujām. Pirkss pielika pie acīm binokli un pavērsa to uz lavas plūsmu rajonu; stiklos lēni slīdēja groteskas figūras, it kā darinātas kāda abstraktā skulptora darbnīcā, — plāni, skrūvveidīgi sagriezti obeliski, līkloču plaisu izvagotas plāksnes, spilgtu virsmu un līkumotu ēnu haotisks jūklis, šķiet, kutināja acu dobumus.
Ar acs kaktiņu Pirkss pamanīja liesmu, kas uzvijās lejā, nogāzē. Pēc ilgāka laika uzsprāga otrs balons. Klusums. Tikai pulss dauzījās ķiverē, caur kuru Saule centās ieurbt savus starus galvaskausā. Pirkss virzīja objektīvu pa juceklīgi sašķelto atlauzu rindu. Kaut kas sakustējās. Pirkss sastinga. Virs plāksnes, kura bija asa kā bārdas nazis un atgādināja milzīgu ieplaisājušu akmens cirvi, parādījās pusapaļš priekšmets, kas krāsas ziņā līdzinājās tumšai klintij, taču tam bija rokas, kuras aptvēra akmeni no abām pusēm, un tagad Pirkss redzēja viņu jau līdz jostas vietai. Nemaz nelikās, ka viņam nebūtu galvas, viņš drīzāk atgādināja cilvēku, kam uzlikta nedabiska āfrikāņu burvja maska, kura aizsedz seju, kaklu un plecus; maska bija it kā saspiesta un tādēļ izskatījās briesmīga … Ar labās rokas elkoni Pirkss sajuta lāzera laidi, taču tagad viņam ne prātā nenāca šaut. Risks bija pārāk liels, bet iespēja trāpīt Petauram ar samērā vāju ieroci no šāda attāluma — nožēlojami maza.
Petaurs sastindzis, šķiet, vērās ar savu tikko virs pleciem izvirzīto galvu gāzes mākoņu paliekās, kas aizplūda lejup pa nogāzi un bezspēcīgi izkliedējās tukšumā. Tas vilkās diezgan ilgi. Likās, ka Petaurs nesaprot, kas noticis, šaubās, kā rīkoties. Sajās šaubās, šajā nedrošībā, ko Pirkss lieliski saprata, bija kaut kas tik tuvs, cilvēcisks, ka Pirksam kaklā savēlās kamols. Ko es darītu viņa vietā, ko es domātu? Ka kāds sašāvis tieši tādus priekšmetus, uz kādiem pirms brīža šāvu es, tātad tas acīmredzot nav ienaidnieks, drīzāk sabiedrotais. Turklāt es zinātu, ka man nav nekāda sabiedrotā? Bet ja nu šis kaut kas ir tāds pats kā es?
Petaurs sakustējās. Viņa kustības bija vijīgas un neparasti ātras. Pēkšņi viņš parādījās visā augumā, izslējies uz vertikāli stāvoša akmens, it kā aizvien vēl pētītu divu sprādzienu noslēpumaino iemeslu. Pēc tam pagriezās un, nolēcis lejā, aizskrēja, mazliet saliecies uz priekšu; brīžiem Pirkss pazaudēja viņu no redzesloka, taču ikreiz ne ilgāk par dažām sekundēm, jo Petaurs atkal izskrēja saules gaismā kādā no bazalta labirinta nozarojumiem.
Tā viņš tuvojās Pirksam, skriedams visu laiku pa ieplakas dibenu; viņus šķīra vienīgi nogāze, un Pirkss domāja, vai nevajadzētu izšaut. Taču Petaurs pazibēja tikai šaurajās gaismas strēlēs un atkal ienira tumsā, un turklāt viņš nemitīgi mainīja virzienu, izraudzīdamies ceļu starp nobirumiem, tāpēc nebija iespējams iepriekš paredzēt, kur nākamajā mirklī, lai pazibinātu metālu un atkal nozustu, iznirs viņa rokas, kas līdzsvara noturēšanai darbojās kā skrējējam, un viņa bezgalvainais rumpis.
