Noejiet pie mašīnas un pasakiet telegrāfistam, "lai izsauc visus, jo Petaurs ir šeit un mēs pacentīsimies, cik tas ir mūsu spēkos, viņu aizturēt, — Pirkss pavēlēja kursantam, kurš parāpās atpakaļ un pieliecies skrēja uz klintīm, starp kurām stāvēja bezceļa automašīna.
— Mums atlikuši divi baloni, katram pa
vienam. Doktor, tagad mēs mainīsim pozīciju. Lūdzu būt piesardzīgam un labi paslēpties, jo viņš jau piešāvis mūsu klinti.. .
To sacīdams, Pirkss pacēla balonu un, izmantojot lielu klinšu atlauzu ēnas, devās pēc iespēj !,s ātrāk uz priekšu. Nogājuši kādus divsimt soļus, viņi atsēdās magmas plūsmas padziļinājumā. Kursantam, kas nāca no mašīnas, uzreiz neizdevās viņus atrast. Viņš smagi elpoja, it kā būtu noskrējis jūdzi.
— Mierīgi, nedeg, — Pirkss noteica. — Nu, kas tur dzirdams?
Sakari atjaunoti… — kursants aizelsdamies ziņoja; viņš notupās blakus Pirksam, un tas ieraudzīja aiz ķiveres iluminatora jaunekļa acis, kas mirkšķināja vienā mirkšķināšanā. — Bojā gājušajā mašīnā atradušies četri cilvēki no Celtniecības. Otra mašina bijusi spiesta pamest kaujas lauku lāzera defekta dēļ.. . Pārējās aizbraukušas gar malu un neko nav pamanījušas.
Pirkss pamāja ar galvu, it kā sacīdams: «Tieši tā jau es domāju.»
— Kas vēl? Kur ir mūsu grupa?
— Gandrīz visa divdesmit jūdžu no šejienes, tur sacelta maldu trauksme, kaut kāda raķešu patruļa ziņojusi, ka redzot Petauru, un visi sapulcināti tai vietā. Bet trīs mašīnas neatbild uz izsaukumu.
— Kad tās ieradīsies šeit?
— Pagaidām signālus tikai uztver… —kursants nedroši sacīja.
— Tikai uztver? … Kā tad tā?!
— Telegrāfists saka: vai nu ar raidītāju kaut kas noticis, vai arī radioviļņi šai vietā ekranizējas. Viņš jautā, vai nevarētu mainīt stāvvietu, lai pamēģinātu .. .
— Lai maina vietu, ja vajadzīgs, — Pirkss atbildēja, — un, lūdzu, nejoņojiet tā, jāskatās zem kājām .. .
Bet kursants droši vien neko nedzirdēja, jo zibens ātrumā metās atpakaļ.
— Labākajā gadījumā viņi būs šeit pēc pusstundas — ja izdosies nodibināt sakarus, — Pirkss noteica.
Makorks neatbildēja. Pirkss apsvēra, kā rīkoties. Nogaidīt vai nenogaidīt? Protams, ja bezceļa automašīnas izķemmēs ieplaku, panākumi ir nodrošināti, taču būs arī zaudējumi. Bezceļa automašīnas pretstatā Petauram bija lieli mērķi, neveiklas, un tām visām jāuzbrūk reizē, citādi divkauja beigtos tāpat kā Celtniecības mašīnai. Pirkss centās izgudrot kādu viltību, lai izvilinātu Petauru apgaismotā vietā. Ja Petauram palaistu virsū kā pievilinātāju televadāmu bezceļa automašīnu un apšaudītu robotu no citas vietas, teiksim, no augšas …
Pirksam ienāca prātā, ka viņam neviens nav jāgaida, jo viņa rīcībā ir bezceļa automašīna. Taču rīcības plāns kaut kā nekonkretizējās. Palaist mašīnu uz labu laimi nebija jēgas. Petaurs sašķaidīs to gabalu gabalos, bet pats neizkustēsies no vietas. Vai tiešām viņš saprot, ka tieši ēnas zona, kurā viņš uzturas, dod viņam priekšrocības? . .. Bet tā taču nav mašīna, kas konstruēta kaujai ar visu tās taktiku . .. Šajā neprātā ir sistēma, bet kāda?
Sarāvušies čokurā viņi sēdēja akmens plāksnes pakājē, paslēpušies tās biezajā, saltajā ēnā. Pēkšņi Pirksam šķita, ka viņš izturas kā pēdējais ēzelis. Ja viņš būtu bijis Petaura vietā — tur, ko gan viņš darītu? Pirkss uzreiz sajuta nemieru, jo viņš nešaubījās, ka Petaurs mēģinās uzbrukt. Pasīva gaidīšana nevarēja nest nekādu labumu. Varbūt automāts jau zogas viņiem klāt? Tieši tagad? Viņš taču var aiziet līdz rietumu klintīm, visu laiku pārvietojoties tumsas aizsegā, bet tālāk ir tik daudz milzīgu akmeņu un saplaisājuša bazalta, ka šajā labirintā var slēpties nezin cik ilgi.. .
Pirkss bija gandrīz pārliecināts, ka Petaurs rīkosies tieši tā un ka tas gaidāms kuru katru mirkli.
— Doktor, es baidos, ka viņš mūs pārsteigs nesagatavotus, — Pirkss sacīja, ātri pielēkdams kājās. — Kā jūs domājat?
— Jūs uzskatāt, ka viņš var pārspēt mūs viltībā? -— Makorks jautāja un pasmaidīja. — Arī man tas ienāca prātā. Protams, tas būtu loģiski, bet vai viņš rīkojas loģiski? Tas ir jautājums …
— Vajadzēs vēlreiz pamēģināt, — Pirkss nomurmināja. — Jānomet šie baloni lejā; paskatīsimies, ko viņš darīs . ..
— Saprotu — vai tad jau? …
— Jā. Uzmanīgāk!
Viņi uzstiepa balonus paugura virsotnē un, cenzdamies palikt nemanāmi no ieplakas dibena, gandrīz vienlaicīgi nometa abus metāla cilindrus. Diemžēl gaisa trūkuma dēļ nevarēja dzirdēt, kā tie veļas un vai vispār veļas. Pirkss izlēma un, juzdamies neparasti kails, pilnīgi kails, it kā viņa galvu nesegtu tērauda apvalks, bet ķermeni — trīskārtīgs, pasmags skafandrs, cieši piespiedies pie klints, piesardzīgi pabāza galvu.
