— Lieliski! — gandrīz jautri noteica Pirkss. — Tagad man vajadzīgi divi cilvēki, kas dotos izlūkos …
Makorks pieteicās gandrīz vienlaicīgi ar kursantu.
— Labi. Uzmanību, — Pirkss uzrunāja pārējos, — jūs paliekat šeit. Neizejiet no ēnas, pat tad, ja Petaurs dosies jums taisni virsū, — sēdiet klusu. Ja nu vienīgi viņš rāpsies virsū mašīnai, tad aizstāvieties, jums ir lāzers, bet tas ir maz ticams …
— Palīdziet šim jauneklim, — Pirkss teica šoferim, — noņemt balonus ar gāzi, bet jūs, — viņš sacīja jau telegrāfistam, — izsauciet Pirmo Lunu, kosmodromu, Celtniecību, patruļas un pirmajam, kas atsauksies, paziņojiet, ka Petaurs iznīcinājis vienu bezceļa automašīnu, acīmredzot no Celtniecības, un ka trīs cilvēki no mūsu mašīnas devušies medībās. Lai tur neviens nelien ar lāzeriem, nešauj uz labu laioi un tā tālāk… Bet tagad ejam.
Tā kā katrs varēja aiznest tikai vienu balonu, viņi paķēra līdzi četrus. Pirkss uzveda biedrus nevis «galvaskausa» virsotnē, bet mazliet tālāk, kur bija redzama neliela plaisa, kas stiepās lejup. Aizgāja, cik tālu vien bija iespējams, nolika balonus zem liela blāķa, pēc tam Pirkss ieteica šoferim griezties atpakaļ. Bet pats, izbāzis galvu virs akmens, apskatīja binoklī ieplaku. Intelektroniķis un kursants tupēja viņam blakus; beidzot Pirkss ierunājās:
— Neredzu viņu. Doktor, vai tam, ko viņš sacīja, bija kāda jēga?
— Šķiet, ka nē. Saraustīta runa — kaut kas līdzīgs šizofrēnijai…
— Atlauzas jau beidz degt, — Pirkss piemetināja.
— Kādēļ jūs šāvāt? — Makorks jautāja. — Tur varēja būt cilvēki.
— Nebija neviena.
Pirkss virzīja binokli milimetru pēc milimetra, uzmanīgi pētīdams katru pauguriņu saules apspīdētajā telpā.
— Viņi nav paguvuši izlēkt.
— Kādēļ jūs esat par to tik pārliecināts?
— Viņš pāršķēlis mašīnu uz pusēm. To var redzēt pat no šejienes. Laikam viņi uzbraukuši tam gandrīz virsū. Viņš šāvis no kādu desmit metru attāluma. Turklāt abas lūkas palikušas aizvērtas. Nē, — viņš piemetina ja pēc dažām sekundēm, — saulē viņa nav. Bet aiziet prom viņš, šķiet, nav paguvis … mēģināsim viņu izvilināt.
Pieliecies viņš uzvilka smago balonu akmens virsotnē un, stumdams to sev pa priekšu, murmināja caur zobiem:
— Lūk, piedzīvojumi ar indiāņiem, par kuriem esmu allaž sapņojis …
Balons sasvērās; pieturēdams to aiz ventiļa, izstiepies uz akmens, Pirkss izmeta:
— Ja ieraudzīsiet gaišzilo spīdumu, tūlīt šaujiet — viņa lāzera acī…
Pirkss no visa spēka pagrūda balonu, kas sākumā lēni, pēc tam aizvien ātrāk ripoja lejup pa nogāzi. Visi trīs sagatavojās šaut, balons bija aizripojis jau metrus divsimt un kustējās aizvien lēnāk, jo slīpums vairs nebija tik stāvs. Reizi vai divas likās, ka to apstādinās akmeņu ciļņi, bet balons vēlās tiem pāri, kļuva aizvien mazāks un kā blāvi mirdzošs punkts jau tuvojās ieplakas dibenam.
— Neizdevās, — Pirkss vīlies sacīja, — vai nu viņš ir gudrāks, nekā es domāju, vai arī nav pievērsis uzmanību, vai…
Pirkss nepabeidza. Nogāzē zem viņiem kaut kas apžilbinoši iemirdzējās. Liesma gandrīz uzreiz pārvērtās smagā, netīri dzeltenā mākonī, kura centrs kvēloja drūmās ugunīs, bet malas izplūda, ieķerdamās klinšu atlauzās.
— Hlors… — Pirkss komentēja. — Kādēļ jūs nešāvāt? Neko nevarēja saredzēt?
— Neko, — kursants un Makorks atbildēja vienlaikus.
— Blēdis .. . paslēpies aiz kāda paugura … vai ari šauj no flanga; tagad es patiešām sāku šaubīties, vai mums kaut kas izdosies …
Pirkss pacēla otru balonu un raidīja to nopakaļ pirmajam. Sākumā balons aizripoja tieši tāpat, bet kaut kur nogāzes vidū sagriezās un palika nekustīgi guļam. Pirkss neskatījās uz to — visu savu uzmanību viņš koncentrēja uz trīsstūraino tumsas palagu, kurā slēpās Petaurs. Lēni ritēja sekundes. Pēkšņi nogāzi satricināja sprādziens, un tālumā kā krūms pacēlās gāzes mākonis.
Vietu, kur bija paslēpies automāts, Pirksam neizdevās ievērot, bet viņš ieraudzīja šāviena līniju, pareizāk, tās daļu, kura materializējās apžilbinošā pavedienā, kas caurauda pirmā gāzes mākoņa paliekas. Pirkss tūdaļ virzīja tēmēkli gar šo spīdošo trajektoriju, kas jau sāka izdzist, un, kad tumsas mala skāra tīkliņu krustojumu, Pirkss nospieda sprūdu. Acīmredzot tai pašā mirklī to izdarīja arī Makorks, bet pēc brīža pievienojās arī kursants. Trīs Saules lemeši uzara ieplakas melno dibenu, un tūlīt šāvēju priekšā it kā aizcirtās kvēlojošas durtiņas — akmens aizklājs nodrebēja, no tā malām sāka birt varavīkšņu miriādes, izkausēts kvarcs apbēra skafandrus un ķiveres un momentā sastinga mikroskopiskās lāsītēs; Makorks un Pirkss gulēja izstiepušies aiz klints, bet virs viņu galvām nokaitēti līdz baltkvēlei, kā ķīļi ietriecas otrais un trešais gaismas lādiņš, nolīdzinādami klints virsmu, kas tūdaļ pārklājās ar sastingušiem stikla pūslīšiem.
— Visi dzīvi? — Pirkss jautāja, nepaceldams galvu.
— Jā! Es arī! — skanēja atbilde.
