Agrāk es būtu parunājies ar Mandrāku, smalki un pieklājīgi izteicis savu neapmierinātību. Bet mani ar viņu vairs nevienoja īpašā saikne. Viņš bija sācis izsaukt mani kopā ar citiem vergiem, izsakot pavēles mums visiem un sūtot mūs pilsētā kā suņu baru. Šāda kopīgā Izsaukšana ir ļoti sarežģīta, jo prasa lielu garīgo enerģiju, bet Mandrāks to darīja dienu no dienas, turklāt izskatījās, ka bez jebkādas piepūles, vienlaikus runājot ar savu asistenti vai pat šķirstot avīzi, kamēr mēs stāvējām savos pentaklos, svīstot baiļu sviedrus.
Es darīju visu iespējamo, lai piekļūtu viņam. Es nevis pieņēmu briesmīgu izskatu (Askobāla ciklops un Kormokodrāna nīlzirgs ar vepra galvu bija tikai spilgtākie piemēri), Tbet gan ierados kā Kitija Džonsa, Pretošanās kustības meitene, ko Mandrāks bija tvarstījis pirms pāris gadiem. Viņš domāja, ka meitene ir mirusi, un tas joprojām grauza burvja sirdsapziņu to es zināju, jo, paskatoties Kitijas sejā, viņš vienmēr nosarka. Burvis kļuva nikns un kautrīgs, pašpārliecināts un samulsis vienlaikus. Mani tas, protams, sajūsmināja.
Bet nu bija pienācis brīdis, kad es vairs nebiju gatavs paciest viņa pārestības. Mums abiem bija pienācis laiks izrunāties. Atsakoties iet līdzi velnēnam, es liku burvim izsaukt mani oficiāli, kas, visticamāk, būs sāpīgi, bet sniegs man kādas piecas minūtes viņa nedalītas uzmanības.
Velnēns bija prom jau vairākas stundas. Agrāk mans saimnieks būtu rīkojies ātri, bet tagad šāda kavēšanās viņam bija raksturīga. Saglaudu garos, tumšos matus un palūkojos uz lauku pilsētiņu. Daži no vienkāršajiem cilvēkiem bija sapulcējušies ap sagrauto pasta ēku un dedzīgi sarunājās, neņemot vērā policista mudinājumus atgriezties pie darba. Nebija šaubu ļaudis kļuva nemierīgi.
Es atkal iedomājos par Kitiju. Lai gan Mandrāks tā domāja, meitene nebija mirusi kaujā ar golemu pirms pāris gadiem. Pēc tam kad viņa bija varonīgi, nesavtīgi un pilnīgi nevajadzīgi izglābusi Mandrāka ādu, Kitija bija veiksmīgi aizbēgusi. Mūsu pazīšanās bija īsa, bet patīkama viņas karstasinīgā iestāšanās par taisnīgumu man atgādināja kādu, ko es pazinu pirms daudziem, daudziem gadiem.
Cerēju, ka Kitija ir nopirkusi vienvirziena biļeti uz kādu drošu, attālu vietu un ierīkojusi tur pludmales kafejnīcu. Tomēr patiesībā nojautu, ka meitene ir tepat blakus un cīnās pret burvjiem. Tas mani iepriecināja, lai gan par džiniem Kitija nebija īpašā sajūsmā.
Lai ko arī viņa darīja, es cerēju, ka viņa neiekulsies nepatikšanās.
D ēmons pamanīja Kitiju, tiklīdz viņa pakustējās. Neglītajā galvā atvērās plata mute, kurai augšā un apakšā rēgojās asu zobu rindas. Nezvērs sacirta zobus, kas izklausījās kā tūkstošiem šķēru šņirkstoņa unisonā. Abpus galvai tam plandījās pelēkzaļas ādas strēmeles, bet meiteni vēroja divas zeltainas, mirdzošas acis.
Kitija neatkārtoja savas kļūdas. Viņa stāvēja apmēram sešas pēdas tālāk no briesmīgās nezvēra galvas un nekustējās.
Dēmons kā izmēģinot paskrāpēja ar ķetnu pa grīdu, atstājot piecu nagu švīkas. Un dīvaini norūcās skaņa nāca no rīkles dziļumiem. Meitene zināja, ka tas viņu novērtē, mēģina noteikt viņas spēku un to, vai uzbrukt. Sajās šausmu pilnajās sekundēs Kitija neapzināti novērtēja dēmona izskatu pelēko spalvu kušķus pie locītavām, metāliski spožās zvīņas uz torsa, rokas, kam bija pārāk daudz pirkstu un pārāk maz kaulu. Viņa juta, ka trīc visi muskuļi saspringa, lai bēgtu, bet viņa piespieda sevi palikt uz vietas.
Un tad viņa sadzirdēja balsi maigu, sievišķīgu un jautājošu: Vai tad tu nebēgsi, mīļā? Es ar šīm kājām tik ātri nepaskrietu. Ak, es esmu tik lēns! Pamēģini. Tu varētu izbēgt. Balss bija tik maiga, ka Kitija pirmajā mirklī nesaprata, ka tā nāk no neradījuma mutes. Tā runāja dēmons! Meitene pašūpoja galvu.
Dēmons salieca savus sešus rokas pirkstus nepārprotamā žestā. Tad vismaz panāc tuvāk, dēmons vilināja. Tas man aiztaupīs pūles klibot pie tevis. Ak vai! Mana būtība smeldz no Zemes pievilkšanas spēka.
Kitija atkal pašūpoja galvu, šoreiz lēnāk. Dēmons smagi nopūtās un noskumis nokāra galvu. Mīļā, jums pilnīgi trūkst pieklājības. Nez vai jūsu būtība pretosies, ja mēģināšu jūs apēst. Mani moka gremošanas traucējumi… Galva pacēlās, acis uzmirdzēja, zobi nošņirkstēja. Es riskēšu. Bez brīdinājuma dēmons salieca kājas un lēca, žokļus plati atplētis, rokas izstiepis. Kitija nokrita uz muguras un iekliedzās.
No grīdas pacēlās sudraba šķēpu siena, uzdurot dēmonu. Uzmirdzēja gaisma, nolija dzirksteļu lietus, un dēmona ķermenis uzliesmoja violetās liesmās. Tas uz sekundes daļu kavējās gaisā kā mākonis, uzmutuļoja un nobira uz grīdas kā sadedzis papīrs. Atskanēja skumja balss: Ak vai… Un tagad lejup bira tikai pelni.
Kitija bija bailēs sastingusi. Viņa ar piepūli aizvēra muti un vairākas reizes samirkšķināja acis. Un ar trīcošu roku izbrauca cauri matiem.
- Ak debess, meistars no sava pentakla sacīja. To nu gan es negaidīju. Bet šo radījumu muļķībai nav robežu. Saslauki to nekārtību, mīļo Lizij, un mēs varēsim parunāt par notikušo. Tev jālepojas ar to, ko esi paveikusi.
