Kitija mēmi pamāja, joprojām ieplestām acīm skatoties tukšumā. Viņa stīvām kājām izkāpa no apļa un devās pēc slotas.
- Nav šaubu: tu esi ļoti gudra meitene. Meistars sēdēja uz dīvāna pie loga, dzerdams tēju no porcelāna krūzītes. Turklāt tu gatavo lielisku tēju, kas tādā dienā kā šī ir tīrā svētība. Lietus bungoja pa palodzēm un aizšalca pa ielu. Mājas pakšos svilpoja vējš. Kitija uzcēla kājas uz krēsla un iedzēra malku stipras, siltas tējas.
Vecais vīrs noslaucīja muti ar rokas virspusi. Jā, ļoti veiksmīga Izsaukšana. Nepavisam nav slikti. Un kas to būtu domājis, ka sukuba patiesā forma ir šāda? Skaisti! Lizij, bet vai tu pamanīji, ka mazliet nepareizi izteici Ieslodzīšanas zilbi? Ne pietiekami, lai salauztu drošības sienu, bet dēmons bija iedrošināts un vēlējās izmēģināt veiksmi. Par laimi, visu pārējo tu paveici nevainojami.
Kitija joprojām trīcēja. Viņa atspiedās pret dīvāna spilveniem. Ja es būtu pieļāvusi vēl kādu kļūdu, viņa trīcošā balsī jautāja, kas būtu noticis? ,
- Ak, mīļā, par to tev nav jālauza galva. Tu nepieļāvi vairāk kļūdu, un tieši tas ir svarīgi. Še, ieēd kādu našķi. Viņš norādīja uz šķīvi. Ļoti nomierinoši.
Kitija paņēma cepumu un iemērca tējā. Bet kāpēc tas man uzbruka? meitene vaicāja. Tam taču vajadzēja saprast, ka pentakla aizsardzība nostrādās.
Meistars iesmējās. Kas to lai zina! Varbūt dēmons cerēja, ka tu bailēs izkāpsi no apļa, kad tas lēca, tas būtu iznīcinājis aizsardzību un ļāvis nezvēram tevi aprīt. Ievēroji, ka tas jau izmēģināja divus bērnišķīgus paņēmienus, lai pārliecinātu tevi izkāpt no pentakla? Nu, tas nebija pārāk gudrs džins. Vai arī vienkārši noguris no saistībām un vēlējās mirt. Meistars rūpīgi nopētīja tējas biezumus. Kas to lai zina! Mēs par dēmoniem zinām tik maz, par viņu rīcības motīviem vēl mazāk. Viņus ir gūti izprast. Vai mums vēl ir tēja?
Kitija paskatījās. Nē. Bet es uzvārīšu.
- Tas būtu jauki, mīļo Lizij, ļoti jauki. Un pa ceļam tu varētu man pasniegt to Trismegista grāmatu. Cik atceros, viņam bija pāris lielisku piezīmju par sukubiem.
Kad Kitija izgāja gaitenī un kāpa lejup uz virtuvi, viņu apņēma vēsais gaiss. Noliekusies pie zilās gāzes liesmiņas, kas šņāca zem tējkannas, viņa sabruka. Meitene juta, ka pret savu gribu sāk drebēt, un pieķērās pie galda malas, lai nenokristu.
Kitija aizvēra acis. Dēmona atvērtie žokļi tuvojās. Viņa strauji atvēra acis.
Blakus izlietnei stāvēja papīra maisiņš ar augļiem. Meitene mehāniski paņēma vienu ābolu un apēda to, kozdama lieliem kumosiem. Pēc tam viņa notiesāja vēl vienu, bet jau mazliet lēnāk, visu laiku stīvi vērdamās sienā.
Drebuļi pamazām norima. Tējkanna svilpa. Džeikobam bija taisnība, meitene nodomāja, skalojot krūzīti. Es esmu idiote. Tikai pilnīga muļķe rīkotos kā es. Tikai pilnīga muļķe.
Muļķe vai ne, bet veiksmīga viņa bija. Un visus šos trīs gadus veiksme bija viņu pavadījusi.
Kopš dienas, kad viņas nāve tika oficiāli apstiprināta un viņas lieta aizzīmogota ar melnu vasku, Kitija tā arī nebija pametusi Londonu, lai gan viņas labākais draugs Džeikobs, kas dzīvoja pie radiem Brigē un strādāja tur par juvelieri, katru nedēļu sūtīja vēstules un aicināja Kitiju pievienoties viņam. Arī drauga ģimene, ar kuru viņa slepeni un neregulāri satikās, mudināja meiteni pamest bīstamo pilsētu un sākt jaunu dzīvi. Par spīti tam, ka veselais saprāts mudināja rīkoties tieši tā, Kitija spītīgi noraidīja šo priekšlikumu un palika Londonā.
Lai gan meitene joprojām bija stūrgalvīga, seno bezrūpību bija nomainījusi piesardzība. Gan ārējais izskats, gan rīcība tagad bija vērsta uz to, lai neizraisītu ne mazākās aizdomas. Tas bija svarīgi, jo būt Kitijai Džonsai jau vien bija noziegums. Lai slēptos no tiem, kas viņu pazina, meitene bija nogriezusi matus īsus un valkāja cepuri ar nagu. Viņa centās uzvesties neuzkrītoši, apguva neizteiksmīgu skatienu un pārvērta seju par akmens cietu masku. Vārdu sakot, darīja visu, lai būtu viena no pūļa.
Viņa bija mazliet novājējusi, jo pastāvīgi pārstrādājās un nekad kārtīgi nepaēda. Un, lai gan acis bija dziļāk iegrimušas, meitenē joprojām virmoja tā pati enerģija, kas Pretošanās kustības laikos. Tā palīdzēja viņai īstenot pārgalvīgo plānu un dzīvot ar diviem neīstiem vārdiem.
Kitija bija apmetusies trešajā stāvā kādā pussabrukušā Rietumlondonas mājā, kas atradās blakus munīcijas rūpnīcai. Viņas istabai blakus atradās citas tādas pašas istabas, ko nama saimnieks bija izbūvējis vecajā mājā. Katrā no tām kāds dzīvoja, bet Kitija nebija runājusi ne ar vienu no mājas iemītniekiem, izņemot pārvaldnieku sīku vīreli, kas mitinājās pagrabstāvā. Viņa dažkārt satikās ar pārējiem kāpnēs tie bija vīrieši un sievietes, jauni un veci, bet visi dzīvoja šeit vientuļi un anonīmi. Kitijai tas patika viņai nekas nebija iebilstams pret vientulību, viņai tā bija vajadzīga.
