Velnēna ļaunais prieks mani tracināja. [15] [1] Galu galā mēs abi bijām vergi, abi cietām no Mandrāka rokas. Manuprāt, nedaudz līdzjūtības nebūtu skādējis. Bet ari velnēna ilgstošais ieslodzījums bija padarījis viņa skatījumu uz pasauli daudz ciniskāku tā mēdza notikt pat ar daudz labākiem un cēlākiem gariem. Ja man būtu kaut nedaudz vairāk spēka, es būtu pielēcis kājās un aprijis viņu vienā paņēmienā. Bet es nolauzu ķieģeli no skursteņa un aizmetu to pa gaisu. Tas ar patīkamu blīkšķi atsitās pret mazuļa pliko pakausi.
- Tā jau man likās, es novilku. Tukšs.
Ļaunais smīniņš pārvērtās naidīgā grimasē. Nekauņa! Pagaidi tikai mēs vēl redzēsim, kurš smiesies pēdējais, kad tu degsi zilās liesmās!
Niknu lamuvārdu straumes pavadīts, viņš paslēpās aiz mirdzošajiem aizkariem un rūpīgi tos aizvēra. Rozā gaismas pazuda. Velnēns bija prom.
Meitene aizlika matu šķipsnu aiz auss, sakrustoja rokas un gaidīja. Tagad nudien būs gaidāmas sekas, un tieši tas man vajadzīgs. Bija pienācis laiks rīkoties.
Pirms vairākiem gadiem mēs ar saimnieku sapratāmies ļoti labi. Ar to es negribu teikt, ka mēs bijām draugi vai kas tamlīdzīgs, bet mūsu attiecības balstījās uz savstarpēju cieņu. Sākotnējās sadarbības laikā, no Siržulauzēja sazvērestības līdz pat golema afērai, man nācās atzīt, ka Mandrāks ir spēcīgs un drosmīgs, enerģisks un reizēm pat saprātīgs. Tas nebija daudz, bet ļāva vieglāk paciest viņa kašķīgumu, ietiepību, lepnumu un ambieiozitāti. Man savukārt netrūka burvīgu personības iezīmju, ko viņš varētu apbrīnot, turklāt viņam pārāk bieži vajadzēja, lai es glābtu viņa ādu. Tā nu mēs dzīvojām mierīgas līdzāspastāvēšanas gaisotnē.
Pēc golema sakaušanas un Mandrāka paaugstināšanas par iekšlietu ministru apmēram gadu saimnieks mani pārāk neapgrūtināja. Viņš mani laiku pa laikam izsauca, lai tiktu galā ar sīkām ķibelēm, kuras tagad nav pat vērts atstāstīt,*[1] Ja atmiņa neviļ, viens gadījums bija saistīts ar ifrītu, vēstuli un vēstnieka sievu, tad vēl bija savāda kravas automašīnas lieta un tā mistiskā padarīšana ar anarhistiem un austerēm. Visās šajās sadursmēs Mandrāks gandrīz ņēma galu, lai gan man tās nešķita pārāk aizraujošas.
bet visumā lika mani mierā.
Tajos retajos gadījumos, kad viņš mani izsauca, mēs abi zinājām, ar ko būs jārēķinās. Mums bija savas vienošanās. Es zināju viņa īsto vārdu, un viņš zināja, ka es zinu. Lai gan burvis man draudēja ar neiedomājamām sekām, ja es to kādam atklāšu, patiesībā viņš nekad draudus neīstenoja un izturējās pret mani pieklājīgi. Es paturēju viņa vārdu noslēpumā, bet viņš mani nesūtīja bīstamos darbos uz Ameriku. Dučiem džinu tur jau bija aizgājuši bojā atskaņas par šiem zaudējumiem bija izplatījušās visā Citā pasaulē un es biju priecīgs, ka man tur nav jāiesaistās. [16] [1] Tie, kas zināja cilvēces vēsturi, skaidri saprata pēdējā kara cēloņus. Amerika jau gadiem ilgi bija atteikusies maksāt nodokļus, ko pieprasīja Londona. Angļi ilgi nekavējās un ķērās pie senākajiem argumentiem aizsūtīja savu armiju piekaut amerikāņus. Pēc sākotnējām ātrajām uzvarām iestājās stagnācijas periods. Dumpinieki paslēpās mežos, sūtīdami pret iebrucējiem džinus. Tika nogalināti vairāki ievērojami Anglijas burvji, no Ķīnas jūrām tika atsaukta sestā un septītā flote, lai atbalstītu kampaņu, bet kaujas joprojām turpinājās. Mēneši ritēja, impērijas spēks mazinājās Amerikas līdzenumos, un atskaņas par šiem notikumiem izplatījās visā pasaulē.
Laiks ritēja. Mandrāks strādāja tikpat dedzīgi kā vienmēr. Viņam piedāvāja paaugstinājumu, un viņš neatteicās. Tagad viņš bija informācijas ministrs, viens no impērijas varenajiem. [17] [1] Šī izdevība radās, pateicoties karam. Dumpinieki radīja problēmas Lielbritānijas armijā. Pēc pirmā kara gada ārlietu ministrs Freja kungs slepeni devās uz koloniju, lai runātu par pamieru. Viņu ceļā pavadīja astoņi burvji, katru viņa soli uzmanīja horlu bataljons ministrs šķita neievainojams. Vai vismaz viņam tā šķita. Pirmajā vakarā Filadelfijā viņu nogalināja velnēns, kas bija iecepts ministra pīrāgā. Premjerministrs bija tā pārskaities, ka mainīja gandrīz visus ministrus savos posteņos, un arī Mandrākam tika piedāvāta vieta valdībā.
Oficiāli viņa pienākumi bija saistīti ar propagandu izdomāt dažādus gudrus gājienus, kā pārliecināt angļus par to, ka karš ir vajadzīgs. Neoficiāli un ar premjerministra atbalstu viņš turpināja vairākus Iekšlietu ministrijas darbus, vadot smalku spiegu tīklu, kurā bija iesaistīti kā cilvēki, tā džini, kas regulāri atskaitījās viņam par paveikto. Viņa pienākumu, kuru jau tā bija daudz, tagad bija vēl vairāk.
Tas mainīja mana saimnieka dabu. Lai gan jau agrāk viņš nebija nekāds saulstariņš, Mandrāks ar katru dienu kļuva vēl asāks un nesabiedriskāks un nevēlējās pat papļāpāt ar tādu dzīvespriecīgu būtni kā es. Tomēr dīvainā kārtā viņš sāka mani izsaukt arvien biežāk, turklāt arvien nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
