- Domāju, ka jāpaskatās, kur tu klaiņo laikā, kad tev vajadzētu būt kopā ar mani, viņš dziļi ievilka elpu, kā kārtīgam brālēnam pieklātos. Viņa pavadoņu pulciņš ieķiķinājās. Filips un Aleksandrs, un visi pārējie mani brālēni strādā valsts labā, troņmantnieks turpināja, viņi cīnās tuksnešos un kalnos, pārstāv valsti austrumos un rietumos. Šie vīri ir uzticami mūsu dinastijai. Bet tu… viņš pavilka vaļīgāk tuniku, vai mēs varam paļauties uz tevi?
- Jebkurā veidā, kā pavēlēsiet, kungs.
- Vai tiešām, Ptolemaj? Tu nespēj ne cilāt zobenu, ne uzvilkt loku kāds ir tavs spēks? Esmu dzirdējis, ka tas ir šeit, viņš piesita ar pirkstu pie pieres. Ko tu dari šajā saules pamestajā vietā?
Ptolemajs pieklājīgi nolieca galvu. Es pētu rakstus, mans kungs, ko sarakstījuši diži zinātnieki un priesteri. Darbus par vēsturi un reliģiju…
- Un maģiju, kā esmu dzirdējis. Aizliegtos darbus. To sacīja kāds garš, tumšā mantijā tērpies priesteris, kura galva bija noskūta un ap acīm ar baltu mālu uzvilkti loki. Viņš izspļāva šos vārdus gluži kā kobra izspļauj indi. Visticamāk, pats bija burvis.
- Ha! Tieši tā! Tā ir visa ļaunuma sakne. Karaļa dēls pieliecās tuvāk. No viņa drēbēm plūda skābena dūmu smaka. Cilvēku vidū tu ar šīm zintīm esi slavens, brālēn. Tu izmanto maģiju, lai pielabinātos viņiem, lai dabūtu viņus savā pusē. Esmu dzirdējis, ka viņi katru dienu nākot uz tavu māju, lai vērotu, kā tu nodarbojies ar maģiju. Esmu dzirdējis dažādus stāstus.
Ptolemajs saknieba lūpas. Patiešām, mans kungs? Nezināju. Tiesa, pie manis iegriežas daži nelaimīgie un nabadzīgie. Un es viņiem sniedzu labu padomu. Tas arī viss. Esmu tikai zēns vājš un nenozīmīgs. Labprāt pavadu laiku vientulībā, meklējot nedaudz jaunu zināšanu.
Šī uzspēlētā pazemība (tā nudien bija uzspēlēta, jo Ptolemaja alkas pēc zināšanām bija tikpat spēcīgas kā karaļa dēla alkas pēc varas) nokaitināja princi. Viņa seja piesarka vēl vairāk un mutes kaktiņos parādījās putas. Zināšanas, ko? viņš kliedza. Jā, bet kādas zināšanas? Un ar ko tas beigsies? Papīra ruļļi un rakstāmie irbuļi kārtīga vīra rokās nav bīstami, bet melnās maģijas speciālista rokās tie ir bīstamāki par zobenu! Ēģiptes vēsturē ir bijuši notikumi, kad einuhi ar vienu kājas spērienu apstādinājuši veselas armijas un aizslaucījuši jūrā faraonus. Es nevēlos, lai ar mani tā notiktu. Par to tu smīni, vergs?
Es nemaz negribēju smīnēt. Man vienkārši patika viņa piezīme, jo arī es biju viens no tiem, kas apstādināja to armiju un aizslaucīja jūrā faraonu. Cik jauki, ka tavus darbus atceras. Paklanījos. Ne par ko, kungs.
- Tu smīnēji, es redzēju! Kā tu drīksti smieties par troņmantnieku!
Viņa balss trīcēja. Sardzes vīri zināja, kas sekos, un pacēla piķus. Ptolemajs iejaucās sarunā: Viņš nevēlējās jūs aizskart, mans kungs. Manam rakstvedim ir iedzimts nervu tiks, kas liek sejas muskuļiem savilkties kā smīnā. Tā ir nelaime…
- Viņa galva tiks uzdurta uz pīķiem pie Krokodilu vārtiem! Sardze!
Kareivji nolieca šķēpus, ilgodamies slacīt akmeņus manām asinīm. Es mierīgi gaidīju neizbēgamo. [39] [1] t.i., asinsizliešanu. Ko veikšu es.
Ptolemajs pagāja soli uz priekšu. Lūdzu, brālēn, tas ir smieklīgi…
- Nē! Nekādu iebildumu! Vergam jāmirst.
- Tādā gadījumā es tev kaut ko pateikšu. Mans saimnieks piegāja tuvāk troņmantniekam abi bija vienā augumā. Viņa tumšās acis lūkojās prinča ūdeņainajās, skatiens bija caururbjošs. Karaļa dēls sarāvās un sašļuka, sardzes vīri nemierīgi sagrozījās. Saulei priekšā nostājās mākoņi, pagalmā kļuva krēslains. Karavīriem uz miesas parādījās zosāda. Liec viņu mierā, Ptolemajs skaidri un mierīgi teica. Viņš ir mans sargs, un es izlemšu, vai viņš ir jāsoda vai ne. Dodies prom un atgriezies pie savām vīna mucām. Tava klātbūtne šeit traucē zinātniekiem un nedara godu mūsu ģimenei. Tāpat tavas netaisnās apsūdzības. Saprati?
Karaļa dēls bija tik tālu atliecies atpakaļ, ka mantija jau vilkās pa zemi. Viņš iekurkstējās kā krupis: Jā.
Ptolemajs atkāpās. Likās, ka mākoņi, kas bija sastājušies ap sauli, izklīst. Visi atviegloti nopūtās. Priesteri paberzēja sprandas, dižciltīgie skaļi nopūtās. Punduris bija paslēpies cīkstonim aiz muguras.
- Nāc, Rekit, Ptolemajs teica, nopētot karaļa dēlu ar zināmu interesi. Uz redzēšanos, brālēn. Es kavēju pusdienas.
Viņš devās projām. Karaļa dēls, joprojām bāls un nobijies, tomēr beidzot atguvās, nolamājās un izvilka no azotes nazi.
Viņš metās pakaļ Ptolemajam. Es pacēlu.roku, un karaļa dēls pēkšņi nokrita ceļos, piespiedis rokas pie saules pinuma. Viņa mute bija pavērta, acis izvalbītas. Nazis nokrita uz akmeņiem.
Ptolemajs soļoja uz priekšu. Kareivji atdzīvojās četri no viņiem nolaida šķēpus un ierēcās. Es pavicināju rokas pusaplī, un kareivji cits pēc cita aizlidoja pa gaisu. Viens uzkrita virsū romietim, otrs grieķim, trešais aizlidoja pāri visam pagalmam, ceturtais iekrita pārdevēja ratiņos un tika aprakts zem saldumu kaudzes. Tagad viņi gulēja zemē kā saules pulksteņa rādītāji.
