Jaunais burvis neko neredzošām acīm vērās dokumentos, kas bija sakrauti uz galda. Sentimentāls un vājš… Varbūt Ferērai bija taisnība. Džons Mandrāks, valdības ministrs, bija rīkojies pretēji savām interesēm. Un kļuvis ievainojams. Lai gan Džons mēģināja dusmoties uz Bartimaju, Ferēru un visvairāk uz sevi -, viņš zināja, ka nevarēja rīkoties citādi. Džina sīkais, sadragātais tēls viņu bija pārāk satriecis un pamudinājis uz šo impulsīvo lēmumu.
Tieši tas šķita pats satriecošākais nevis draudi un kolēģu naids. Gadiem ilgi viņa dzīve bija viens vienīgs aprēķins. Visa viņa personība bija rūpīgi konstruēta, spontāna rīcība bija kaut kas sen nepieredzēts. Un pēkšņi viens notikums, kurā aprēķins nebija ņēmis virsroku. Kaut kur Amerikā šobrīd cīnījās britu karaspēks, kaut kur ministrijā drudžaini sačukstējās burvji darba bija daudz. Bet Mandrāks pēkšņi nejutās piederīgs ne savam vārdam, ne birojam.
Džonam prātā atkal un atkal ienāca pagājušās nakts notikumi. Un kāda atmiņu aina: viņš saulainā dienā sēž dārzā kopā ar mākslas skolotāju Lutiēnas jaunkundzi un zīmē. Viņa sēž pavisam blakus, smejas, joko, un saules stari atspīd viņai matos. Šīs atmiņas paradījas kā mirāža un atkal pazuda. Istaba bija auksta un tumša.
Burvis piecēlās un devās ārā no darbistabas. Durvju sargs parāvās nostāk, kad Mandrāks aizvēra aiz sevis Burvis.
Šī diena Mandrākam nebija veiksmīga. Ministrijā viņu gaidīja oficiāls paziņojums no Ferēras jaunkundzes. Viņa bija izlēmusi ierosināt sūdzību, ka Mandrāks, atsakoties nopratināt dēmonu, kavē policijas darbu. Tikko jaunais ministrs bija izlasījis šo ziņu, ieradās kalpotājs no Iekšlietu ministrijas un atnesa ar melnu lenti pārsietu ziņojumu no Kolinsa kunga. Ministrs vēlējās nopratināt kolēģi par nekārtībām, kas vakar tika izraisītas Sentdžeimsa parkā. Detaļas runāja pārāk skaidri bēgoša varde, nikni vajātāji, vaļā palaists Amerikas dēmons, pūlī vairāki nāves gadījumi. Bija sākusies panika, un ļaudis izpostījuši daļu parka. Ielās joprojām valdīja spriedze. Līdz Padomes sēdei Mandrākam bija jāsagatavo aizstāvības runa. Jaunais burvis piekrita. Viņš zināja, ka viņa karjerai līdz ar to var tikt pielikts punkts.
Apspriedes laikā padoto acis bija izsmejošas un naidīgas. Daži pat ierosināja, lai viņš tūlīt pat izsauc džinu, tādējādi mazinot valstij nodarīto kaitējumu. Mandrāks, akmens cietu seju un stūrgalvīgi purinot galvu, atteicās to darīt. Visu dienu viņš bija viegli aizkaitināms un izklaidīgs, un pat Paiperes jaunkundze gāja viņam ar līkumu.
Pēcpusdienā, kad piezvanīja Mierdara kungs un atgādināja par gaidāmo tikšanos, Džons tūlīt pat piecēlās un devās prom no biroja.
Jau vairākus gadus kopš notikuma ar Gledstona zizli Kventins Mierdaris bija Mandrāka tuvākais sabiedrotais. Tas nebija bez iemesla premjerministrs mīlēja teātri, un Mierdara kungam uz viņu bija liela ietekme. Izliekoties par kaislīgu teātra cienītāju, Mandrāks bija nodibinājis tādu saikni ar valdības vadītāju, par kādu pārējie burvji varēja tikai sapņot. Tomēr arī tam bija sava cena Mandrākam arvien biežāk bija jāpiedalās briesmīgās amatieru teātra izrādēs Ričmondā, valkājot te šifona īsbikses, te platas pantalones un vienā neaizmirstamā vakarā pat karājoties no griestiem ar mirdzošiem spārniem pie pleciem. Kolēģu uzjautrinājumu Džons pacieta stoiskā mierā Devro labvēlība bija svarīgāka.
Pateicībā par atbalstu Kventins Mierdaris bieži piedāvāja savu padomu, un Mandrāks drīz vien saprata, ka dramaturgs labāk par visiem pārējiem spēj uztvert baumas un paredzēt premjerministra mainīgo noskaņojumu. Daudzreiz, sekojot drauga ieteikumam, viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu.
Bet pēdējos mēnešos, nokrāvies ar darbiem, Mandrāks arvien retāk bija iegriezies pie drauga un mazāk atbalstījis Devro teatrālās izpriecas. Šādām muļķībām viņam nebija laika. Nedēļām ilgi Džons bija atlicis vizīti pie Mierdara. Bet tagad, noguris un apmulsis, burvis beidzot devās pie dramaturga.
Viņu ielaida kalpotājs. Mandrāks šķērsoja priekšnamu, kurā no griestiem karājās milzīgs rozā kroņlukturis un pie sienas dižojās eļļas glezna, kurā bija attēlots pats dramaturgs atlasa uzvalkā. Novērsis skatienu no gleznas (viņam vienmēr bija licies, ka uzvalka bikses ir pārāk apspīlētas), Mandrāks devās uz galvenajām trepēm. Kurpes bez skaņas grima mīkstajā paklājā. Pie sienām karājās ierāmēti plakāti no visām pasaules valstīm. ŠOVAKAR PIRMIZRĀDE! MIERDARA KUNGS AR PRIEKU PREZENTE! Dučiem reklāmu izkliedza pasaulei savu vēstījumu.
Kāpņu apakšā metāla durvis veda uz dramaturga darbistabu.
Jaunais burvis pieklauvēja, bet durvis tieši tobrīd atvērās un pa tām palūkojās plata, smaidoša seja. Džon, manu zēn! Cik lieliski! Esmu sajūsmā. Aizslēdz durvis! Iedzersim piparmētru tēju! Izskatās, ka tev noderētu neliels atspirdzinājums.
Mierdara kungs kustējās strauji, bet ar precizitāti un grāciju. Viņa īsais augumiņš griezās un šūpojās; ielejot tēju un pieberot piparmētras, viņš lēkāja kā kolibri. Seja sajūsmā staroja, sarkanie mati mirdzēja, un smaids nepazuda ne mirkli.
