- Gandrīz tikpat labi kā mūsu mīļais Ruperts, velnēns norādīja uz māju, kur pret logu varēja redzēt izgaismotu figūru ar vērša galvu. Tas nudien palīdz viņam atslābināties. Viņš ir galīgi pārstrādājies, nabadziņš.
Mandrāks sakārtoja savu masku. Un kas ir šis jaunais kungs?
- Šis, velnēns teica un aplika biedram roku ap pleciem, ir jaunais Bobijs Vats, mana nākamā uzveduma zvaigzne. Izcili apdāvināts zēns. Neaizmirsti, ka mana nākamā pirmizrāde ir tuvu! Likās, ka velnēns īsti neturas uz kājām. Es to atgādinu visiem. Divas dienas, tikai divas dienas, Mandrāk! Tas mainīs tavu dzīvi! Vai ne, Bobij? Viņš pagrūda jaunekli malā. Un tagad atnes mums kādu dzērienu! Man jāparunā ar savu draugu divatā.
Gulbis aizklumzāja pāri zālienam. Mandrāks klusēdams noskatījās viņam pakaļ.
- Džon, es mēģinu ar tevi sazināties jau vairākas dienas, velnēns pienāca tuvāk. Bet tu nez kāpēc neliecies par mani ne zinis. Es gribu, lai rīt tu ierodies pie manis. Tu taču neaizmirsīsi, vai ne? Tas ir svarīgi.
Mandrākam nāsīs iesitās asa alkohola smaka, kas plūda no Kventina. Atvaino, Padomes sēde ievilkās. Es šodien nekādi nepaspēju. Rīt noteikti būšu klāt.
- Labi, labi. Tu allaž esi bijis spožs, Mandrāk. Tā turpini. Labvakar, Šolto! Vai vismaz ceru, ka tas esi tu. Garām gāja sakumpusi figūra ar jēra masku. Velnēns rotaļīgi iebakstīja tai vēderā un aizdejoja tālāk.
Ķirzaka un jērs nopētīja viens otru.
- Tas Kventins Mierdaris! jērs nopūtās. Man viņš nekad nav paticis. Viņš ir nepieklājīgs un, manuprāt, garīgi nelīdzsvarots.
- Viņš ir radoša personība, Mandrāks atteica, lai gan klusībā piekrita sarunu biedram. Jūs kādu laiku nebijāt manīts, Šolto.
- Tā gan. Es biju Āzijā. Lielais vīrs nopūtās un smagi atspiedās pret spieķi. Tagad man pašam jāmeklē preces. Sākušies grūti laiki.
Mandrāks pamāja. Šolto Pinna bizness tā arī nekad nebija pilnībā atguvies pēc golema sarīkotā grautiņa viņa galvenajā veikalā. Lai gan tirgonis bija veikalu atjaunojis, viņa ienākumi vairs nebija tādi kā agrāk. Šis laiks sakrita ar karu un tirdzniecības darījumu pasliktināšanos. Londonā nonāca arvien mazāk maģijas priekšmetu, un arvien mazāk bija burvju, kas gribēja tos pirkt. I'inns pēdējo gadu laikā bija manāmi novecojis, līdzīgi kā daudzi viņa laikabiedri. Milzīgais augums šķita sašļucis, baltais krekls it kā karājās uz pleciem. Mandrāks sajuta pret viņu žēlumu.
- Kas jauns Āzijā? viņš jautāja. Kādi tur impērijai panākumi?
-Šie muļķīgie kostīmi… Esmu pilnīgi pārliecināts, ka man piešķirts vissmieklīgākais, Pinns pacēla jēra masku un noslaucīja pieri. Impērija grīļojas. Indijā jau runā par sacelšanos. Runā, ka kalnu burvji izsauc dēmonus un gatavojas uzbrukt. Mūsu garnizoni Deli ir pieprasījuši palīdzību no sabiedrotajiem Japānā. Iedomājies tikai! Mani nudien māc bailes. Vecais vīrs nopūtās un sakārtoja masku. Kā es izskatos, Mandrāk? Kā sprigans jēriņš?
Mandrāks pasmīnēja. Esmu redzējis ņiprākus.
- Es arī tā domāju. Labi, tad nu es došos tālāk un izlikšos par ākstu. Paklau, meitenīt! viņš pamāja ar spieķi apkalpotājai. Mandrāks vēroja tirgoni aizejam un dzirdēja izskanam viņa jokus. Jaunais burvis paskatījās debesīs.
Sēžot dārzā ar zīmuli un bloknotu rokā.
Viņš nometa glāzi zemē un devās uz māju.
Mājas priekšnamā citu viesu vidū viņš pamanīja Džeinu Ferēru. Viņas maska paradīzes putns bija uzkārta uz rokas locītavas. Jaunā sieviete gatavojās vilkt mugurā mēteli, ko turēja kalpotājs. Mandrākam tuvojoties, viņš atkāpās.
- Jau aizej?
-Jā, esmu nogurusi. Un, ja Kventins Mierdaris man vēlreiz atgādinās par savu pirmizrādi, es nudien viņam iebelzīšu. Viņa uzmeta lūpu.
Mandrāks pienāca tuvāk. Es varētu pavadīt tevi atpakaļ uz pilsētu, ja vēlies. Es arī gatavojos doties prom. Viņš nevērīgi noņēma masku.
Džeina pasmaidīja. Manā rīcībā ir trīs džini un pieci folioti, kas var mani pavadīt. Ko tu man vari piedāvāt tādu, ko viņi nespēj?
Melanholija, kas visu vakaru bija valdījusi pār Džonu, pēkšņi pārvērtās bezrūpībā. Viņam bija vienalga, kā tas beigsies. Džeinas tuvums iedvesmoja. Jaunais burvis viegli pieskārās viņas rokai. Dosimies uz Londonu manā automašīnā, un es apņemos atbildēt uz tavu jautājumu.
Viņa iesmējās. Tas ir garš ceļš, Mandrāka kungs.
- Varbūt man ir daudz atbilžu.
Džeina Ferēra ielika roku viņam elkonī, viņi kopā devās ārā no zāles. Vairāki acu pāri vēroja viņus aizejam.
Pie durvīm stāvēja tikai pāris kalpotāju. Zem briežu ragiem un pabālējušiem ģerboņiem dega mūžīgā uguns, kas sen, sen bija nozagta svešās zemēs. Logā pie pretējās sienas varēja redzēt Londonas centru abatiju, pili, Vestminsteru, valdības ēkas Temzas krastos. Ielās pulcējās sajūsmināti ļaudis, pils priekšā sēdēja izgaismota premjerministra figūra, kas it kā svētījot bija pacēlusi rokas. Stikls dūmakaini mirdzēja, aiz tā bija redzama nakts tumsa.
Zem šī stikla atradās zaļš dīvāns ar zīda spilveniem.
Mandrāks apstājās. Šeit ir silts. Pagaidi, kamēr es izsaukšu savu šoferi.
Džeina nelaida vaļā Mandrāka roku un palūkojās uz dīvānu. Vai arī mēs abi varētu te pagaidīt… -Jā.
