- Problēma bija tā, ka tu ne vienmēr un visur parādījies ar Bartimaja vārdu, Kitija steigšus piebilda. Pat tad, ja tu biji pieminēts dučiem grāmatās, es pat nezināju, ka tas esi tu! Bet tā atsauce man bija ļoti nozīmīga, jo sasaistīja to vārdu, ko es zināju Bartimajs no Urukas -, ar diviem citiem: Sakrs al Džins (vai tā tevi dēvēja Persijā?) un Vakonda no Algonkinas. Pēc tam man izdevās atrast ziņas par tevi vēl šur un tur… Atvaino, es gribēju teikt visur, kur vien meklēju. Un tā es turpināju meklēt un lasīt. Es uzzināju par taviem darbiem, uzzināju tavu saimnieku vārdus, kas arī bija ne mazums interesanti.
- Ceru, ka tas tev likās pietiekami iespaidīgi, kāmis norūca. Viņš joprojām izklausījās aizvainots.
- Protams, meitene dedzīgi apliecināja. Vai tu patiešām esi runājis ar Zālamanu?
Kāmis kaut ko noņurdēja. Jā, jā, bet tikai īsu brītiņu. Viņš neizklausījās labā garastāvoklī.
- Pa to laiku es uzzināju arvien vairāk par Izsaukšanas mākslu, Kitija turpināja. Mans skolotājs bija lēns, un baidos, ka ari es nebiju pārāk spīdoša skolniece, bet palēnām mani pārņēma sajūta, ka es varētu tevi izsaukt. Bet es vēl nebiju uzzinājusi, kas ir tas zēns, un tas man nedeva mieru, jo zināju, ka viņš tev ir ļoti svarīgs. Un tad es pēkšņi atradu ļoti vērtīgu norādi. Uzzinājusi, ka Ēģiptē tevi pazina ar Rekita vārdu, es to sasaistīju ar burvi Ptolemaju. Viņa plati pasmaidīja.
- Un ko tas tev deva? kāmis vaicāja. Man ir bijuši simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija uzzīmēti smiltīs, vai stepē…
- Jā, jā, Kitija pārtrauca džina runas plūdus, tur jau tā lieta. Viens no ierakstiem vēstīja, ka Ptolemajam ar džiniem bijusi īpaši cieša saikne. Un vēl es izlasīju, ka viņš nomira, būdams zēns. Tad es sapratu, kura burvja tēlā tev patīk parādīties uz Zemes.
Kāmis bija pievērsies saviem kāju nagiem. Un ko tad šis ieraksts īsti stāstīja par attiecībām starp džinu un zēnu? viņš it kā starp citu ieminējās. Nu, tāda zinātniska interese…
- Patiesībā neko īpašu, meitene atzina. Un es nezinu gandrīz neko par to, kas Ptolemajs tāds bija. Man šķiet, ka esmu redzējusi pāris viņa sarakstīto grāmatu. Bet tajā atsaucē bija pieminēti Ptolemaja vārti, lai nu tie būtu kas būdami…
Meitene apklusa. Kāmis tobrīd bija pievērsis skatienu logam un lūkojās debesīs. Pagriežoties pret jauno saimnieci, viņš atkal pieņēma Ptolemaja izskatu.
- Pietiek pļāpāt, ēģiptiešu zēns noskaldīja. Ko tu no manis īsti gribi?
Tagad, kad viņas pieņēmumi bija apstiprinājušies, Kitija palūkojās uz savu sarunu biedru pavisam citām acīm. Izrādījās, ka viņa lūkojas uz īstu zēnu, kas miris pirms diviem tūkstošiem gadu. Iepriekš viņa bija lūkojusies uz šo formu kā masku, vienu no džina ilūzijām. Tagad, apzinoties, ka zēns kādreiz bijis īsts, viņa sajuta senatnes elpu. Dēmons rādīja savu bijušo saimnieku tik precīzi, ka Kitija ievēroja viņam uz kakla divas tumšas dzimumzīmītes un balto rētu uz zoda un pamanīja, cik kaulaini ir elkoņi. Šāda precizitāte varēja liecināt tikai par dziļu pieķeršanos vai pat mīlestību.
Šī atklāsme deva meitenei drosmi turpināt.
- Labi, es pastāstīšu. Bet pirms tam vēlreiz gribu apliecināt, ka nevēlos tevi paverdzināt. Lai kāda arī būtu tava atbilde, es pēc sarunas tevi atbrīvošu.
- Cik neiedomājami laipni!
- Es vēlos, vienīgi lai tu mani uzmanīgi uzklausītu.
- Nu, ja tas ir viss, tad mēs varētu mēģināt, džins sacīja. Es varu pateikt tikai to, ka tu esi pirmā, kas šo divu tūkstošu gadu laikā ir painteresējusies par to, kāpēc es parādos šādā formā. Neviens no burvjiem pat neiedomājās pavaicāt. Un kāpēc gan lai viņi to darītu? Es taču esmu dēmons tātad kaut kas riebīgs un pretdabisks. Man nav nekādu citu rīcības iemeslu kā samaitātība un ļauni nodomi. Tāpēc, baidoties par savu dzīvību, viņi pēc iespējas mazāk vēlas ko zināt par mani, kur nu vēl man vaicāt. Bet tu tā nedari. Tu esi kaut ko uzzinājusi. Es nesaku, ka tavi atklājumi ir saprātīgi, tomēr pūles ir uzslavas vērtas. Tāpēc, viņš karaliski pamāja ar roku, esmu gatavs tevi uzklausīt.
- Nezinu, vai tu esi pamanījis, ka Londonā viss iet uz slikto pusi, Kitija teica, ērti iekārtojusies. Burvji sāk zaudēt kontroli. Vienkāršos ļaudis sūta karā uz Ameriku, tirdzniecības sakari ir pavājinājušies. Valsts kļūst arvien nabadzīgāka, un tas noved pie nemieriem. Parādās arvien vairāk cilvēku, kas spēj pretoties maģijai.
- Es jau to paredzēju, džins cienīgi teica. Cilvēki sāk redzēt garus un atklāj, ka spēj tiem pretoties. Viņi uzzina, kā izmantot savas spējas, un liek tās lietā.
Kitija pamāja. Bet policija to negrib tā atstāt. Cilvēki tiek apcietināti, aizvesti prom un nekad vairs neatgriežas.
- Tā notiek.
- Manuprāt, burvji gatavojas vēl ļaunākai rīcībai, meitene turpināja, lai tikai saglabātu varu. Ir nodibinātas vairākas vienkāršo ļaužu pretošanās grupas, bet tās ir vājas. Nevienam nav spēka stāties pretī valdībai.
- Tas ir tikai laika jautājums.
- Bet cik ilgs laiks būs vajadzīgs?
