Ar prieka kliedzienu Fritangs uzvirpuļoja pentakla centrā un pazuda cauri grīdai. Mandrāks un Paipere saskatījās.
- Vēl viens gadījums, Paipere novilka. Atkal bērni.
- Hmm, burvis atgāzās krēslā un sakrustoja rokas aiz galvas. Jūs varētu pārskatīt dokumentus un uzzināt, cik šādu gadījumu pavisam bijis. Man jāatsauc dēmoni no Kentas.
Viņš apsēdās taisni, nolika elkoņus uz galda un klusi noskaitīja Izsaukšanas vārdus. Paiperes jaunkundze piecēlās un piegāja pie skapja apļa stūrī. Viņa atvēra augšējo atvilktni un izņēma biezu mapi. Apsēdusies savā krēslā, viņa atvēra mapi un sāka ātri šķirstīt dokumentus. Buramvārdiem izskanot, istabā uzvēdīja jasmīnu un mežrozīšu smarža. Labās puses pentaklā parādījās milzis ar blondiem, sacirtotiem matiem un vienu aci pierē. Paiperes jaunkundze turpināja darbu.
Milzis zemu un graciozi palocījās. Saimniek, es sveicu jūs ar ienaidnieku asinīm, ar viņu kliedzieniem un raudām! Uzvara ir mūsu!
Mandrāks pacēla uzaci. Tātad jūs viņus patriecāt.
Ciklops pamāja. Viņi bēga kā peles no lauvām. Dažbrīd tas izskatījās tieši tā.
- Tas jau bija gaidāms. Bet vai jūs kādu sagūstījāt?
- Mēs daudzus nogalinājām jums vajadzēja dzirdēt viņu spiedzienus! Un viņu kāju dipoņu, kad tie nelieši bēga!
- Skaidrs. Tātad jūs nevienu nenotvērāt, lai gan tieši tāds bija jūsu uzdevums. Mandrāks pabungoja ar pirkstiem pa galdu. Pēc pāris dienām viņi uzbruks atkal. Kas sūta" šos dēmonus? Vai viņi nāk no Prāgas, Parīzes vai Amerikas? Bez gūstekņiem to nav iespējams pateikt. Mēs neesam pavirzījušies ne soli uz priekšu.
Ciklops salutēja. Savu darbu esmu paveicis un priecājos, ka esat ar to apmierināts. Tas apklusa. Jūs šķietat iegrimis domās, ak, saimniek.
Burvis pamāja. Es te prātoju, Askobāl, vai sodīt tevi ar Karsto sarkano punkciju vai Ciešo tvērienu. Kuru tu izvēlētos?
- Jūs taču nebūsiet tik cietsirdīgs! ciklops iegaudojās, sagrīļodamies un tīdams ap pirkstu blondo matu šķipsnu. Vainojiet Bartimaju, nevis mani! Viņš atkal nespēja pienācīgi piedalīties cīņā, bet tika nogāzts ar pirmo triecienu. Es nespēju laikus uzsākt vajāšanu, jo viņš nemitīgi pieprasīja, lai palīdzu atbrīvoties no tā oļa, kas šo vareno džinu spieda pie zemes. Viņš ir kļuvis vājš kā kurkulis un apbrīnojami ērcīgs tieši viņš būtu pelnījis punkciju.
- Un kur tagad ir Bartimajs?
Ciklops uzmeta lūpu. Nezinu. Varbūt pa ceļam aiz noguruma izlaidis garu. Pakaļdzīšanās operācijā viņš nepiedalījās.
Burvis smagi nopūtās. Askobāl, pazūdi. Viņš pamāja ar roku. Milža pateicības saucieni pagaisa viņš pazuda liesmās. Mandrāks pagriezās pret savu asistenti. Vai kaut ko atradāt, Paipere?
Viņa pamāja. Pēdējos sešos mēnešos pamanītie dēmoni. Četrdesmit divi nē, tagad jau četrdesmit trīs gadījumi. Nav nekādu kopīgu pazīmju ir pamanīti ifrīti, džini, velnēni un pat miti. Runājot par cilvēkiem, kas tos ievērojuši, viņa vēlreiz ieskatījās dokumentos, pārsvarā tie ir bērni. Četrdesmit gadījumos cilvēki, kas pamanījuši dēmonus, ir jaunāki par astoņpadsmit gadiem. Un puse no tiem vēl nav divpadsmit gadus veci. Paipere pacēla skatienu. Viņi ir piedzimuši ar spējām redzēt.
- Un kas zina, ar kādām vēl spējām. Mandrāks pagrieza krēslu un palūkojās uz kailajiem, pelēkajiem koku zariem aiz loga. Migla joprojām vijās dārzā, neļaujot saskatīt zemi. Labi. Pašlaik beigsim. Ir jau gandrīz deviņi, un man ir šis tas darāms. Paldies par palīdzību, Paipere. Tiksimies vēlāk ministrijā. Neļaujiet, lai durvju sargs jūs apceļ, kad ejat ārā.
Dažas minūtes pēc asistentes aiziešanas burvis palika nekustīgi sēžam krēslā, bezmērķīgi bungodams ar pirkstiem. Beidzot viņš noliecās un atvēra augšējo rakstāmgalda atvilktni, izņēma no tās nelielu drēbē ievīstītu priekšmetu. Kad viņš to iztina, varēja redzēt, ka tas ir bronzas disks, kļuvis spīdīgs no biežās lietošanas.
Burvis ieskatījās Novērošanas diskā, pavēlēdams tam iedarboties. Kaut kas diska dziļumos sakustējās.
- Atrodi Bartimaju, Mandrāks pavēlēja.
G aismai austot, pilsēta paradījas pirmie cilvēki. Bailīgi, vilcinoties un taustoties uz priekšu kā aklie, viņi sāka pētīt, kādi postījumi nodarīti mājām, veikaliem un dārziem. Kopā ar viņiem ieradās pāris Nakts policijas darbinieku, demonstratīvi vicinot Uzliesmojošās nūjas un citus ieročus, lai gan nekādas briesmas te nevienam vairs nedraudēja.
Negribējās kustēties, tāpēc savērpu slēpni ap nogāzto skursteņa gabalu, palikdams neredzams cilvēku acīm. Drūmi turpināju viņus vērot.
Pāris stundu atpūtas nebija devušas nekādu labumu. Kā gan citādi? Bija pagājuši jau divi gadi, kopš man nebija atļauts pamest šo sasodīto Zemi, divi gadi, kurus man nācās pavadīt nejēdzīgo cilvēku masas ieskautam. Lai atpūstos no tā visa, man bija vajadzīgs kas vairāk nekā divu stundu nosnaušanās. Man vajadzēja tikt mājās.
Ja ne, es nomiršu.
