— Pa okeānu varētu peldēt visu mūžu — tomēr līdz galam' un malai tik un tā nespētu aizpeldēt. Tā dzelmes ir tik dzijas un noslēpumainas, ka pat visskaidrākajā dienā tur neielaužas neviens saules stars, bet virsū, uz viļņiem, šūpojas putni un peld kuģi … Un kādas klintis rēgojas tā dibenā, kādi koki žu- burojas, kādi koraļļu labirinti, kādi dzīvu puķu un zālāju plašumi! .. . Tad zivis un zivis! … Lielākas nekā vesels nams, mazākas nekā jūsu zvīņas, gan lidojošas, gan mirdzošas un dziedošas … Pat plēsīgās haizivs mutē peld maza zivtiņa, tāda kā jūs abas, un izvāc no zobiem ēdiena druskas, tikpat kā ar suku tos tīra, un haizivs neaiztiek zivtiņu, abas ir vislabākās draudzenes…
Gliemezis vēl stāstīja par lielu, skaistu kuģi, kas nogrimis pirms tūkstošiem gadu. Tas vedis amforas ar vīnu, un — iedomājieties tikai! — kāds draiskulis astoņkājis paķēris gliemežvāku un ar to pārsitis vienu amforu. Izsūcis no tās visu vīnu un tā piedzēries, ka visas astoņas kājas tam samudžinājušās un droši vien līdz šim nespējot tās atmudžināt, te tev nu bija žūpošana, ha-ha! …
— Bet reiz, — gliemezis atcerējās, — briesmīgais cunami vilnis pārplūdināja piekrastes pilsētu un no tās atripināja okeāna dibenā — uzminiet, ko? .. . Elektrisko ģitāru! Tad gan mums bija izpriecas! Jūras velns ar savu garo ūsu piesēja ģitāru pie nogrimuša enkura, plēsonīgā raja pievienoja pie tās savu elektrizēto asti, un tad kalmārs ar saviem desmit garajiem pirkstiem sāka raustīt tās stīgas … Tas tik bija koncerts! .. . Visi atsteidzās klausīties — gan pluskainais jūras zirdziņš, gan jūras adata un vēzis vientuļnieks ar savu mājiņu . .. Tomēr visu sabojāja nejaukā zāģzivs. Tā iekāroja palūkoties, kas atrodas ģitāras iekšienē un pārzāģēja ar savu aso zāģi …
Kite un Pite, mutes atvērušas un ačeles iepletušas, klausījās gliemeža stāstījumā. Nu, nu! .. . Viņas it kā dzīvoja un nira apbrīnojamā, neaptveramā, brīnumu pārpilnā pasaulē, ko sauc par okeānu. Abas pat aizmirsa apēst nobērtās druskas; tikai klausījās un lūdza, lūdza:
— Bet tālāk? … Bet vēl? .. .
Un gliemezis stāstīja tālāk, stāstīja vēl — jo ko citu tas lai dara šajā garlaicīgajā, nomaļajā slēptuvē, dēvētā par akvāriju?
— Kādā jaukā dienā, — gliemezis atcerējās, — okeāna dibenā ienira cilvēks ar akvalangu. Pie jostas viņš bija piekarinājis lielu tīkliņu. Okeāna dibens bija raibs ar visvisādiem gliemežiem, tomēr nirējs izvēlējās visskaistāko un retāko — proti mani! — Gliemezis lielīgi iesmējās. — Tā es nokļuvu tīkliņā, bet pēcāk — kuģa kajītē. Mani paņēma pats kuģa stūrmanis, tik ļoti es viņam dūros acīs! Tā kā šis ceļojums kuģī bija veiksmīgāks nekā jebkad, stūrmanis nolēma, ka es nesu veiksmi. Kopš tā laika viņš arvien mani ņem tālos ceļojumos pa okeānu, bet vētras laikā piesien pie masta, lai viss laimīgi beigtos. Tā arī notiek: es šķeļu visaugstākos viļņus un izvedu kuģi no visām briesmām!
— Tad kāpēc … — Kite jau grasījās jautāt, bet Pite atkal aizsteidzās viņai priekšā:
— Kāpēc tevi iesvieda akvārijā?
— Tāpēc ka, gulēdams plauktā, es pārkaitu, — gliemezis paskaidroja. — Man jāsamiklinās un jāatžirgst pirms jauna ceļojumu uz Atlantijas okeānu.
— Uz Atlantijas okeānu! — abas zivtiņas atkārtoja, bet Kite skaņi nopūtās:
— Cik tu laimīgs!
— Jā, esmu laimīgs, — gliemezis neliedzās. — Ja es atnesu? laimi citiem, kāpēc to nevarētu atnest pats sev?
Un, noguris no garajiem stāstījumiem, saldi aizmiga — jo- šajā garlaicīgajā, šaurajā aizkaktē, ko dēvē par akvāriju, gliemezim patiešām nebija ko darīt.
Toties zivtiņām miegs nenāca. Brīnumaino nostāstu satrauktas, abas ielīda kaktiņā un klusi sarunājās.
— Es atdotu visu, — Kite čukstēja, — lai kaut vienu reizi' varētu ienirt okeāna dzelmē.
— Lai, — Pite nopūtās, — lai zāģzivs pārgriež mani uz pusēm, ja tikai man ļautu peldēt pa nogrimušā kuģa tilpnēm..
— Vai arī pa noslēpumainiem koraļļu labirintiem …
— Kur spīd oranžas jūras zvaigznes …
— Bet varbūt, — Kite aizsapņojās, — varbūt es iedraudzētos ar briesmīgo haizivi, ja tai tīrītu no zobiem ēdiena druskas?"
— Un es palīdzētu astoņkājim atmudžināt kājas!
— Vai tad mēs nekad, it nekad neieraudzīsim okeānu?
— Labāk par to nemaz nebūtu dzirdējušas, — Pite apraudājās.
— Jā, — Kite nopūtās, — abas līdz šim taču bijām laimīgas, abas domājām, ka akvārijs ir visjaukākā un brīnišķākā vieta pasaulē.
— Un monēta — vislielākā bagātība.
— Toties tagad šeit tik šaurs un drūms …
— Kā cietumā … Visur tā vien atsities pret stikla sienu…,
— Tsss! — Pite brīdināja.
Abas zivtiņas saausījās: gliemezis miegā kaut ko runāja.
— Jau … jau … pie masta … sieniet… — tas nesakarīgi murmināja. — Paldies. Fui, fui. Sveiks, jūras zoben, vēl dabūsi par pārzāģēto ģitāru! … Šaura stikla kaste .. . Hei, arī man. amforu vīnu! … Atlantija …
Gliemezis pamurmināja un atkal apklusa, bet zivtiņas sačukstējās tālāk:
— Drīz tas peldēs uz okeānu.
— Ak, ja arī mūs abas paņemtu līdzi!
— Kā lai paņem? Nevarēs paņemt.
— Bet zini, — Pite kļuva domīga, — zini, es jau sagudroju.
— Ko tu sagudroji?
