ccļos uz graciozajām, baltajām kājelēm. «Ai, princi!» es at- bildēju. «Paldies par tavu dāsno sirdi un piedāvātiem labumiem. Tomēr mani nevilina ne dārgakmeņi, ne greznas pilis, bet, ja es kļūtu par tavu sievu, mana sirds tik un tā ilgotos pēc dzimtās puses un mājīgā kaktiņa viesistabā aiz trauku skapja. Tāpēc es alkstu tikai vienu: atgriezties mājās pie pelēm un pastāstīt viņām savus iespaidus!» To dzirdēdams, ķēniņdēlēņs gauži apraudājās, pēc tam noslaucīja asaras, re, ar šo batista nēzdodziņu,— pelīte Līte parādīja groziņā nolikto nēzdodziņu, — bet, noslaucījis asaras, sacīja: «Pirmo reizi sastopu tik drosmīgu, cēlu un nesavtīgu sirdi!» Un piebilda: «Labi, pelīte Līte, izpildīšu tavu vēlēšanos, tikai es gribētu uzdāvināt tev suvenīru, kas tur, kaktā aiz trauku skapja, atgādinātu vientuļu princi, kurš ilgojas pēc tevis!» To sacījis, ķēniņdēlēns atlīmēja no labā plaksta skropstu vēdeklīti un ar savām ķepām pielīmēja man. Ret līmēdams sacīja: «Pielūko, Līte, šīs skropstas ir brīnumainas: lai kur tu būtu un ko darītu, ar tām visur tevi pavadīs veiksme!» Pēc tam viņš pieveda mani pie slepenām durtiņām pils sienā, atvēra tās, un es nokļuvu aiz Putekļu Sūcēja valsts robežām, nesdama groziņu suvenīru . . . Raugi, šī perlamutra poga — no ķēniņ- dēlēna apkakles; šis kardamona riekstiņš — no ķēniņa virtuves; par nagu jau stāstīju .. .
— Un cimdiņš? — kāda ziņkārīga pele iesaucās.
— Cimdiņš… cimdiņu valkāja ķēniņdēlēna māte, kamēr viņu nenorija briesmonis .. . Taisnība, — pelīte Līte atcerējās, — es varēju atnest līdzi vēl vienu neparastu suvenīru: nokautā briesmoņa asti .. . Taču ta bija tik riebīga un aplipuši ar nosiekalo- tiem zirņiem .. .
Tad notika kaut kas briesmīgs. Pavisam zaudējusi pacietību, žurka Ņurka pacēla uz augšu ar lentu apsieto asti un cirta te uz vienu, te otru, te trešo pusi, notriekdama peles, apgāzdama skatuvi, galdiņu 11:1 suvenīru groziņu… Sakas jezga, pīkstoņa, viss sajaucās, samistrojās un pajuka . ..
— Manas skropstas! — caur troksni izlauzās pelītes Lītes kliedziens. — Manas lieliskās skropstas! . . .
Visi pēkšņi apklusa un raudzījās uz Līti. Brīnišķā skropstu vēdekliša uz viņas laba plaksta vairs nebija! .. . Tas bija nozudis! Viss simts peļu šausmās iespiedzās 1111 metās meklēt, lūkoties, tomēr skropstas bija kā zemē ielīdušas! . . .
Tikai žurka Ņurka bija mierīga, neskatījās apkārt un neuztraucās, it kā nemaz nezinātu, kas noticis. Tomēr, vērīgāk paraugoties, varēja manīt, ka viens viņas vaigs vairāk uzpūties nekā otrs. Vai tiešām viņa būtu nolaupījusi skropstas un iebāzusi savā mutē?
Kad visi meklējumi bija beigušies veltīgi, piecēlās kluba, priekšsēdētājs pcļuks Ļuks un nomāktā, sērīgā balsī sacīja:
— Interesanto tikšanos klubā notikusi liela un negaidīta nelaime. Tomēr mums godam un kārtīgi jābeidz sarīkojums. —ļ Viņš godbijīgi pagriezās uz nelaimīgās Lītes pusi. — Ļaujiet jums, ievērojamā ceļotāja, visu klātesošo peļu vārdā sirsnīgi pateikties par to, l Svinīgi ierībējās bungas, kas darinātas no uzpirksteņa, pārvilkta ar prusaka spārniņu, tad piesteidzās divas peles un uzlika ceļotājai linsēklu krelles un pasniedza ierāmētu putekļu sūcēja «Vētra» attēlu, ko bija speciāli izgrauzušas no krāsaina žurnāla. Aizkustinātā ceļotāja pateicās par dāvanām un uzmanību. Pec tam, skatīdamās uz žurkas Ņurkas uzpūsto vaigu un ar batista nēzdodziņu slaucīdama asaras, piebilda: — Varat atņemt man dzīvību, varat atņemt visus suvenīrus, varat atņemt pat skropstas — taču iespaidus neviens man nekad nespēs atņemt! Ar to beidzās neparastā vakarēšana, par kuru līdz šim klīst valodas no pagraba pagrabā, no pagrīdes pagrīde un no pajumtes pajumtē …
