Jaunās peles klausījās Līti, pat iepletušas muti, un visam svēti ticēja, bet vecākās peles, kas sagrauzušas vairāk grāmatu, jau saprata, no kādiem papīra avotiem ievērojamā ceļotāja smē- lusies savus iespaidus, un gudri smīkņāja ūsās . . . Bet līko nagu viņas pazina — tas bija runča Ņauduļa nags, ko viņš nolauza, trīdams pie radiatora . . . Taču pieredzējušās peles gudri klusēja: pelītes Lītes stāstījums jaunajām pelēm iedvesa drosmi un paļāvību saviem spēkiem — bet tas viss noderēs, kad satstap- sies ar runčiem un citiem ienaidniekiem … Galu galā tā nekauņa žurka Ņurka un visa viņas uzpūtīgā dzimta lai tic, ka mazas peles spēj paveikt diženus darbus, arī pabijušas tādās vie
tās, kādas neviena žurka nav redzējusi pat sapnī! .. . Raugi, kāpēc vecās peles piekrītoši locīja galvu Lītes priekšā un nicīgi šķielēja uz Ņurku, kura nav sagrauzusi nevienu grāmatu un pat nezina, ko nozīme «ētikas normas».
Bet pelīte Lite stāstīja un stāstīja:
— Es noliecos pie aizmigušā peļuka un … un … — te Līte ļoti kautrīgi nolieca skropstas, kuras atkal pacēla pelīte, kas sēdēja vistuvāk, — un nobučoju viņa balto purniņu. Tad notika brīnums: ķēniņdelēns sakustējās, atvēra ačeles un sacīja: «Ai, cik ilgi es gulēju!… Veselu simtu gadu!… Paldies, ka pamodināji mani. Bet kas tu esi, skaistā sveša pelīt?» — «Esmu ceļotāja,» es kautrīgi atbildēju princim Pelēnam, «un, iespaidus meklēdama, apciemoju jūsu zemi.» Taisnība, aizmirsu jums pateikt, ka tūlīt pēc ķēniņdēlēna pamošanās pilī pamodās visa dzīvā radība: gan mušas un kaķi, gan suņi un pat ta šausmīgā ar noplukušu asti . . . neteikšu, kas .. .
Peles atkal klusi ķiķināja, bet žurka Ņurka iespiedzās:
— Un es prasu pateikt — kas!
Neteikšu! — pelīte Līte ietiepās. — Es stāstu savus iespaidus, nevis tavus!
— Taisnība, taisnība, — visas peles piebalsoja.
— Mierīgāk, mierīgāk, — priekšsēdētājs paklaudzinaja ar pārplīsušo magones galviņu, un Lite stastija tālāk:
Kad princis atžirba no miega, viņš man pastāstīja, ka viņu bija apbūris briesmonis, kuram, atcerieties, es nolauzu, re, šo nagu. Kolīdz princis beidza stāstīt, es, neko negaidījusi, teciņus steidzos atpakaļ kalnos un klusi ierāpos visaugstākajā virsotne. Tad uzmanīgi paskatījos uz leju un ieraudzīju, ka briesmonis sildās saulgozi . . .
— Vai tad Putekļu Sūcēja valsti ir saule? — kāda pele brīnījās.
— Ir, tikai tā nav lielāka par tējkannas vāciņu, — Līte mierīgi paskaidroja. — Jā gan .. . aizā izstiepies briesmonis baksta zobus, jo nupat bija saēdies tārpainus zirņus . . .
Nē, peles vairs nespēja valdīties! Viņas tiešam plīsa no smiekliem, bet žurka Ņurka aiz īgnuma spļāva vienu zirni uz Liti, tikai netrapīja.
Un ko es izdarīju? — ceļotāja pacilāti runāja. — Paskatījos apkārt un ieraudzīju, ka blakus guļ liels nosūnojis akmens. Dziļi ievilku elpu, uzspļāvu ķetnām un pastūmu akmeni uz leju. Mani aprēķini bija pareizi: akmens novēlās taisni aizā un piespieda gulošo briesmoni. Atskanēja griezīgi kaucieni, pēc tam viss apklusa un norima. Tad es nolaidos lejā un ieraudzīju drausmīgu skatu. Briesmoni bija pārklājis akmens, tikai blakus izkaisīti tārpaini zirņi un izlīdusi, konvulsiju raustīta, gara, riebīga … es neteikšu, kas . . .
Peles ķiķinādamas vērās uz žurkas Ņurkas asti, bet kāds draiskulis peļuks piesardzīgi uzsēja uz tas zilu lentu.
Nē, žurka vēl nekad nebija pieredzējusi tādu ņirgāšanos! Un 110 kā? No pelēkām, tramīgām pelēm, kuras līdz šim ļoti godbijīgi deva viņai ceļu un neiedrošinājās pat iepīkstēties acīs! Raugi,ko izdarījuši iespaidi Putekļu Sūcējā!… Un žurka Ņurka sāka šķetināt savu atriebības plānu.
— Kad briesmonis aizgāja bojā, — ceļotāja Līte joprojām stāstīja, — visā Putekļu Sūcēja valstī sākās nepieredzēta līksmība, visi dejoja, dziedāja, apskāvās, bet mani meta gaisā un sauca: «Lai dzīvo mūsu atbrīvotāja!» Meta tik augstu, ka reiz es pat atsitos pret Putekļu Sūcēja valsts griestiem… Beidzot mani ar ziediem pušķotā krēslā aiznesa uz pili. Pilī mani jau gaidīja skaistulis ķēniņdēlēns Pelēns, apsedzies ar brokātiem, apspraudies ar briljantiem un rubīniem… Viņš paklanījās man līdz zemei un iesaucās: «Ai, pelīte Līte! Kā tev lai atlīdzinu? Saki — ko kāro tava inazā, drosmīgā sirds? Ņem, ko gribi: visus dārgakmeņus, šīs ēkas un pili, visu Putekļu Sūcēja ķēniņvalsti, un esi mana sieva! .. .» To sacījis, viņš ar zilām ačelēm paskatījās taisni man sirdī, un viņa skats bija pārpilns mīlas un valdzinājuma … Bet es? Es kautrīgi stāvēju ar ne- sasukātu kažokādu, vēl aizelsusies pēc cīņas ar zirņēdāju briesmoni, stāvēju un klusēju . . . «Vai tad esi ar mieru kļūt par manu sievu?» ķēniņdēlēns atkārtoja un manā priekšā nometās
