Pilsētu sedza vakars, virs jumta uzlēca mēness, iemirdzējās zvaigžņu tūkstoši, un visas tās, šķiet, mirkšķinādamas no izbrīna, lusināja acis uz runci Unci. Nakti viņš pavadīja, sarāvies aiz aukstuma, un šoreiz nekādi sapņi neapciemoja viņu. Tiklīdz aizver acis — redz treknu skrandi, no kuras pil tauki, gluži tādu, kādus sapnī meta pa karietes logu. Ta vārtoties, atausa gaisma, parādījās saule, un runcis tik ļoti nopriecājās par sagaidīto rītu, ka juta spēku uzplūdus un alku darboties. Tieši tajā laikā pagalmā ietipināja suns un, pie žoga paceldams kāju, pacēla arī galvu un ieraudzīja pār jumtu noliekušos runci.
— Ehē! suns neizsakāmi nobrīnījās. — Tu vēl arvien uz jumta? Kāpēc nekāp lejā? Varbūt tur ķer peles? — viņš pazobojās.
— Mani lūdza sargat televīzijas antenas, — runcis lepni paskaidroja. — Toties katru vakaru man dod tītara augšstilbu.
— Kāpēc tad tavs purns tāds izbadējies? — suns brīnījās.
— No lejas tev, aklais, tikai tā izskatās, aizņemies brilles, ja lagā neredzi, — saniknotais runcis cirta pretī.
Suns neko neatbildēja, tikai atnesa 110 mājām vistas kaulu un sāka gardi to grauzt. Pat 110 jumta augstības runcis saoda kaula garšīgo smaržu un skaidri dzirdēja, kā tas krikšķ suņa zobos; no izsalkuma runcim pat zaļš metās acīs.
— Nac, pacienāšu arī tevi, — suns labsirdīgi piedāvāja.
— Ai, nē! — Uncis lepni atbildēja. — Es devu godavārdu, ka neatstāšu antenu sardzes posteni!
Viņš, protams, varēja atzīties sunim, ka nokļuvis likstā, bet ko tas dos? Suns tik un ta viņam nespētu palīdzēt, vienīgi izpļāpātu citiem suņiem un runčiem, un tad sāktu birt zobgalības — spej tikai turēties!. . . Tāpēc runcis aizvilkās uz citu jumta malu, tālāk no kārdinošā kaula. Zem šīs jumta daļas bija izvilkti elektrības vadi, un uz tiem svirpstēja satupušies zvirbuļi. Runcis Uncis jau grasījās steidzami atlēkt, lai nepamanītu viņu, tomēr nepaspēja: kāds zvirbulis ieraudzīja viņu un jau čiepstēja tālāk jauno ziņu:
— Skatieties, mūsu runcis nevar nokāpt!
— Nevar nokāpt, nevar nokāpt! — zvirbuļu bars atkārtoja, un elektrības vads pat šūpojās no viņu priecīgās lēkalēšanas. Tūlīt radās diriģents un savāca zvirbuļu pašdarbības kori, kurš tepat uzrāva jautru dziesmiņu:
Varam locīdamies smieties: Runcis tup uz augsta jumta Un vairs nezina, kā glābties, Kā no nama lejā rāpties …
Izdzirdējis tādu dziesmu, suns atskrēja un sarāja koristus:
— Paši nezināt, ko čivināt! Runcis Uncis sargā televīzijas antenas un par to dabū tītara augšstilbu!
Uz to zvirbuļu koris atbildēja:
Sargā runcis anteniņu, Sargā nakti, sargā dienu, Tikai nezin, no kā sargā: Vai no sevis, vai no bieda?
Tā pagāja otra neveiksmju diena. Bet vakarpusē debesis sāka apmākties, mākoņus šķēla zibens, nogranda pērkons un sākās lietusgāze. Nabaga Uncim nebija nekāda aizsega — kaut vai jālien cauri jumtam! Viņš izmirka līdz pēdējai spalvai un, kad lietus beidzot pārstāja, gulēja, sarāvies slapjā, drebošā kamolā, un viss viņam bija vienaldzīgs …
«Bet vectēvs mēdza sacīt: nevar tā būt, ka nav kur mukt,» viņš sarūgtināts atcerējās. «Es gribētu redzēt, ko viņš darītu manā vietā! Pat Runcis Zābakos te neko neizdomātu!»
Rīta pusē laiks noskaidrojās, uzspīdēja dzidra un silta saule; tās staros drīz vien jumts un runča kažoks izžuva sauss. Taču bads runci bija tā nomocījis, ka viņš jutās kā piepūsts ar gaisu un tik tikko jaudāja pavilkt kājas. Dienas vidū dzirdēja saucienu: no pagalma vaukšķēja suns, gribēdams uzzināt, kā draugam sokas sardzes postenī un vai bija garšīgs tītara augšstilbs … Runcis pat nepagrieza degunu uz tā pusi: kālab jāšķiež pēdējie spēki, kad jau tuvojas beigas? … Viņš gulēja un vienaldzīgi skatījās uz lielu kraukli, kas nolaidās uz jumta malas notīrīt knābi. Krauklis izskatījās pārēdies un kūtrs.
«Ak, ja es kaut brītiņu dabūtu viņa spārnus! . ..» Uncis skumīgi aizsapņojās, un pēkšņi — pēkšņi viņam iešāvās prātā neparasta doma!
Viņš ar lielu piepūli piecēlās kājās, kas no vājuma bija ļenganas, un sāka virzīties uz kraukļa pusi. Krauklis ar vienu aci pašķielēja uz runci un mierīgi tīrīja tālāk knābi: kāpēc šim jābaidās, tādu nīkuli runci viņš var notriekt ar vienu knābja cirtienu!
Runcis Uncis apstājās un notupās kādu metru no kraukļa,, uz pašas jumta malas. Viņš tīšām neskatījās uz kraukli, bet arī neskatīdamies juta, kad šis beidza tīrīt knābi, izpurināja spārnus, uzasināja kāju nagus un beidzot sataisījās lidot — acīmredzot tālumā dzirdēja cita kraukļa saucienu, jo atbildēdams īsi ieķērcās, izstiepa kaklu, savēcināja spārnus un .. .
Un tajā pašā mirklī, kad krauklis pacēlās gaisā, runcis Uncis sakopoja visus atlikušos spēkus, visu gribu un drosmi: viņš pēkšņi saspringa kā tīģeris un vienā lēcienā uzmetās krauklim mugurā! …
