Kāds vecs zirgs pacēla galvu un atbildei kaut ko nosprauslājās, tomēr kumeliņš nesaprata, ko.
— Viņš, bez šaubām, pateicās man par skaistiem novēlējumiem, — kumeliņš sev sacīja un, ieraudzījis, ka tele atgriezusies pie aploka, lēkšiem aizlēkšoja pie viņas.
— Vai dzirdēji, — viņš skriedams sauca, — vai redzēji, kā mani radinieki brauc apskatīt pasauli? Es viņiem novēlēju laimīgu ceļu, un viņi man pateicās! Kad izaugšu liels — tāpat braukšu palūkoties apkārt un ieraudzīt skaisto pasauli!
Tomēr šoreiz tele nesteidzās kumeliņam piekrist. Viņa bija pat uzpūtīga un ne visai draudzīga.
— Bet māte man sacīja, — viņa atcirta kumeliņam, — ka tavi radinieki zirgi brauca uz lopkautuvi, kur viņus visus nokaus.
— Nokaus?! — kumeliņš brīnījās, taču viņa spožās acis sa- drūma.
— Jā, nokaus, — tele atkārtoja. — Un vēl sacīja, ka drīz visus zirgus vedīšot uz lopkautuvi.
— Nemelo! — kumeliņš satraukti iesaucās.
— Sacīja, sacīja, māte sacīja, — tele nežēlīgi trieca tālāk, — ka no zirgiem tagad neesot nekāda labuma, ka tie nevienam neesot vajadzīgi, māte sacīja, un tāpēc tos nokauj. Sacīja, ka automašīnas un traktori jau izstūmuši zirgus, bet mūs, govis, māte sacīja, neviens neizstums, jo mēs dodam saldu pienu, toties jūs, zirgi, viņa sacīja, neko labu nedodat un nedosiet, tikai noēdat mūsu zāli, un no tā nav nekāda labuma.
Kumeliņš nespēja izrunāt nevienu vārdu — viņu tā satrieca teles teiktais.
— Un tāpēc māte man sacīja, lai neskatos vairs uz tevi! — raibā tele beidza un, lepni pacēlusi ragus, aizgāja no aploka, atstājusi aizvainoto un pazemoto kumeliņu.
— Melis meloja, pa tiltu klinkāja, tilts sagrabēja, melis pačibēja! — kumeliņš atjēdzies uzsauca aizejošajai telei, tomēr tā neuzskatīja par vajadzīgu pat palūkoties atpakaļ.
«Melis meloja .. .» kumeliņš atkārtoja, tomēr viņa skaidrās un paļāvīgās sirds miers bija sagandēts, un, pieskrējis pie ķēves, viņš piekļāva galvu pie tās siltā kakla, meklēdams iepriecinājumu un mierinājumu.
— Vai taisnība, ka no mums, zirgiem, nav nekāda labuma un ka traktori un automašīnas mūs izstūmušas? — viņš klusi jautāja, cerēdams, ka māte tikai pasmiesies un atbildēs — tie visi ir meli.
Taču ķēve pašūpoja galvu un sacīja:
— Jā, taisnība.
— Un tā lielā automašīna ar nožogojumu, — kumeliņš atkal jautāja, — vai tiešām tā veda zirgus uz lopkautuvi?
— Kas tev to teica? — māte painteresējās.
— Brūnraibā tele. Un vēl teica, — kumeliņš nošņaukājās,
— ka no manis neesot nekāda labuma, tāpēc ar mani viņa vairs nedraudzēšoties.
Ķēve satraukti un mīļi paskatījās uz savu garkāji kumeliņu, kuru tik negaidīti pārsteigusi un nomākusi sāpīgā dzīves patiesība.
Kad vakarkrēslā abi atgriezās stallī, viņa cauru nakti dēlam stāstīja par zirgu pagātni, stāstīja par tik apbrīnojamiem un neparastiem notikumiem, ka nākamajā dienā kumeliņš, atkal priecīgi palēkdamies, aizskrēja pie govju aploka un tikmēr drais- kojās gar to, kamēr uzpūtīgā tele nenocietās un pienāca klāt.
— Bet mana māte sacīja, — kumeliņš bēra kā zirņus,
— mana māte sacīja, ka zirgiem, rumakiem esot tik jauka un dižena pagātne, kādas nekad nav bijis un nebūs nevienai govij! . . . Mate teica, ka mes esot devušies karos un asiņaini krituši kaujas laukā, un auļojuši ātrāk nekā vējš, nesdami jātniekus ar uzvaras vēsti! Un vēl māte sacīja, ka mēs esot bijuši karaļu visdārgākā dāvana un arāja vislielākā cerība! Vēl sacīja, ka mums ap kaklu skanējuši zvārguļi un safjāna segli bijuši izšūti ar zeltu, un, viņa sacīja, mēs esot joņojuši cauri vilku bariem, lai glābtu no bailēm sagumušos cilvēkus .. . Man viņa sacīja, ka arī tagad rikšotāji piedaloties sacensībās un visa pasaule tiem aplaudējot! Un vēl teica, — kumeliņš bēra pat aizelsdamies, — ka jūs, govis, esot sliņķes un resnvēderes, tikai ēdot, maujot un ļaujoties slaukt, tikai plunkšķinot kā zosis un jums neesot nekādas interesantas vēstures, re!
Brīdi brūnraibā tele stāvēja bez valodas, ar grūtībām sagremoja visu, ko bija dzirdējusi. Bet attapusies atcirta:
— Pastāstīšu mātei visu, ko sarunāji par mums, gan to, ka mēs esot resnvēderes un sliņķes, gan to, ka bļaures, un māte pateiks bullim, lai tev iedur ar ragu!
— Sūdzībniece! — kumeliņš nicīgi cirta pretī.
Pēc neilga klusuma brīža tele piebilda:
— Lai kāda būtu jūsu pagātne, tik un tā mašīnas jūs izstūmušas, bet mūs neviens nav izstūmis! Un, ja jūs, zirgi, esat tik dūšīgi, tik daudzos karos karojuši, tad kāpēc nobijāties no automašīnām un traktoriem, kāpēc neiedrošināties pret tiem pat pašmakstināt?
Tagad kumeliņš vairs nevarēja atrast atbildi, tikai aiz īgnuma ar nagu kasīja zemi un dauzīja asti.
Bet tele aizskrēja atpakaļ pie ganāmpulka, piekļāvās govij pie sāniem un, uzmetusi lūpu, no tālienes lūrēja uz kumeliņu.
