Krauklis no pārsteiguma tik tikko gaisā neapmeta kūleni, tomēr kaut kā atguva līdzsvaru un, nastas spiests, nolaidās lejā. Protams, ja runcis būtu kā runcis, krauklis kā akmens kristu zemē un sadauzītos kopā ar savu nesamo. Taču runcis Uncis bija trakoti izbadējies, zaudējis pusi sava svara, un tāpēc krauklis, kauču ar grūtībām, tomēr noplanēja zemē .. . Kad abi nobūkšķēja zālē, runcis Uncis steidzami atāķēja savus nagus no kraukļa kakla un, kamēr vēl nedabūja ar knābi, muka prom, cik spēki nes …
— Nu, vai zini! — apjukušais krauklis murmināja. — Nu, vai zini! … — Un, nevarēdams izdomāt, ko vēl sacīt, atkārtoja: — Nu, vai zini!…
— Kas notika? — Vārnas atsteidzās pie viņa. — Kas šeit bija? Vai runcis piekrāpa tevi?
— Ai, nē, nē, nē! — krauklis noliedza, jo baidījās krist apsmieklā vārnu priekšā. — Nekā tamlīdzīga!
— Kas tad šeit bija? — vārnas aiz ziņkārības nerimās.
— Bija tā, — krauklis sāka melot. — Skatos, uz jumta pavisam novājējis runcis. Nu, domāju, kampšu un sarīkošu dzīres ar saviem draugiem, jo ir tieši mana dzimšanas diena. Ar nagiem sagrābu runci aiz kupra un jau taisījos nest prom, taču, riebeklis, izrādījās par smagu… Tāpēc biju spiests strauji nolaisties.
— Skaties, kāds drosminieks! — vārnas noticēja. — Grāba ■ciet pat pašu runci!
Bet runcis Uncis jau tupēja savā kāpņu laukumiņā un kāri sūkāja suņa dāvināto kauliņu.
— Tātad jau pabeidzi sardzi pie antenām? — suns godbijīgi apvaicājās un brīnījās par drauga nepieredzēto apetīti. — Vai tītargaļa bija garšīga?
— Nekur nederīga, apdedzināta, pat pāroglojusies un vēl apkaisīta ar sīviem pipariem, — runcis atbildēja. — Bet stāvēt sardzē apriebās: man pašam taču nav sava televizora, kālab man jāsargā svešas antenas? Ne mana cūka, ne mana druva! Tāpēc iejūdzu kraukli un nobraucu no jumta.
— Skaties tu man! — Suns izbrīnā pat iepleta muti.
Un vēlāk, kad runcis Uncis vēl izlaka bļodiņu piena un ērti izstiepās uz sava paklāja kāpņu laukumiņā, viņš domīgi sacīja:
— Un tomēr taisnību sacīja mans vectēvs: nevar tā būt, ka nav kur mukt!
Sosejmalas norā vientuļa, sapīta ķēve plūkāja zāli, bet viņai blakus tekalēja garkājis kumeliņš.
Pa šoseju cita aiz citas traucās un traucās automašīnas — gan smagās un pussmagās, gan vieglās un pusvieglās .. . Ap- dzīdami tās, neprātīgā ātrumā aizdrāzās garām motocikli, bet pa pašu šosejas malu uzmanīgi un klusi ripoja velosipēdi.
Ķēve pat mazāko uzmanību nepievērsa mūžīgi dunošajai šosejai; smagi palēkdamās ar sapītajām priekškājām, viņa meklēja neapgrauztu zāles kušķi un ar asti gaiņāja no muguras dundurus. Toties kumeliņš, kas tikko pirms mēneša nostājies uz
garam, stipram kājelem, nespeja atraut no šosejas izbrīna un valdzinājuma pilnās acis.
— Ak vai, cik skaista, — viņš klaigāja, ieraudzījis oranžu automašīnu. — Ak vai, cik liela! — Viņš pat pietupās, ieraudzījis sudrabkrāsas kravas automašīnu — saldētavu ar uzrakstu «Transeksport». — Ak vai, cik jocīga! — Iepletis acis, raudzījās uz kāzinieku automašīnu ar lelli, kas bija uzsēdināta uz jumta.
Reiz viņš no smiekliem iesprauslājās:
— Ak vai, ko redzu! . . . Palūkojies, māt: uz automašīnas uzzīmēts dzeltens cālis!
Bet viņa mātei, kā sacījām, nepatika lūsināties uz automašīnām. Viņa pat tīšām pagrieza uz šoseju pakaļpusi, ar to skaidri parādīdama, ka viņa ar visādām automašīnām nav draugos. Un vispār kumeliņa un viņa mātes.gaumes bija visai atšķirīgas. Ja kumeliņam debesis izskatījās dzidras un zilas, zāle — tīra un garda, ūdens — skaidrs un veldzīgs, tad viņa māte katrā ūdens malkā sajuta mazgājamo pulveri, gaisā — sodrējus un sēru, zālē — pesticīdus un citādas ķimikālijas. Arī šoseja viņu kaitināja: troksnis, putekļi, bet automašīnas viņa dēvēja par smirdīgām dzelzs kastēm . . . Tāpēc kumeliņš par saviem priecīgajiem atklājumiem un jūsmojumiem labprātāk dalījās ar brūnraibo teli, kura mēdza nošķirties no liela ganāmpulka, lai omulīgi papļāpātu ar jautru un mundru kumeliņu.
— Ak, cik labi būtu, — abi tērzēja, — ja lielā, sudrabainā «Transeksport» automašīna paņemtu mūs un pavizinātu!
— Es ļoti baidītos izkrist. — Tele bailīgi pamirkšķināja.
— Bet es neļautu tev izkrist, es pieturētu tevi. — Kumeliņš drosmīgi izslēja kaklu.
— Es tā arī domāju. — Tele kautrīgi nodūra acis. — Skriešu, pastāstīšu mātei, cik tu esi lielisks un drosmīgs.
Tele aizskrēja, bet kumeliņš, no prieka pat palēkdamies, tāpat steidzās pie savas ķēves un no jauna blenza uz šoseju.
— Ak vai, — viņš atkal iesaucās, — sarkana mašīna ar kāpnēm! .. . Māt, kāpēc tās kāpnes?
— Nezinu un negribu zināt, — ķēve nobubināja, pat nepaskatījusies uz to pusi.
— Ak vai, ak vai, — kumeliņš vēlreiz iesaucās, — tādu es tiešām vēl neesmu redzējis!
Pa šoseju lēni ripoja kravas automašīna ar augstu nožogojumu, aiz kura stāvēja zirgi. Viņu acis izskatījās izbīļa pilnas, bet galvas bija skumīgi un nevarīgi nodurtas.
— Laimīgu ceļu! — kumeliņš iezviedzās. — Omulīgi pavizināties pa plašo pasauli! … Kā es jūs apskaužu!
