Suņuks neticēja savām ausīm. Vai tiešām vārna būtu sacījusi patiesību? Viņš ievilka gaisu, atgāza galvu un iekaucās uz mēnesi — šoreiz skaļi un stiepti.
— A-ūūūūūū! A-ūūūūū!
Un tūlīt atgriezās tāds pats stiepts un skaļš sauciens:
— Aaa-ūūūūū … Aaa-ūūūūū …
Suņuks izbrīnījies un sagrauzts ielūkojās spožajā mēness ripā. Skatījās tik ilgi un neatlaidīgi, ka viņa vienīgajā acī sāka ņirbēt, un viņš uz mēness ieraudzīja kustīgu būtni un sudraba pinkas.
«Vai tiešām uz mēness dzīvo suns?» bezvārda suņuks kļuva domīgs. «Bet. .. bet, ja viņš atsaucas uz manu kaucienu, — tad taču dzīvo! . .. Re, re,» suņuks vēl skatījās, «it kā redzu viņa spico sudraba ausi. Viņš saslējis ausis un gaida, kad atkal pasaukšu!»
— Au, au, au, — bezpajumtes suņuks rēja uz mēnesi un tūlīt sagaidīja atbildi:
— Auu…auuu …auuu . ..
«Viņš atkal atsaucās!» suņuks aiz prieka līda vai no ādas laukā. «Padomājiet tikai: atkal atsaucās! … Ko tu teiksi: dzīvo uz mēness — un cauri! Bet kāpēc gan ne? Ja ir mēness — uz tā kādam jādzīvo!»
Suņuks paskatījās apkārt, alkdams kādam pastāstīt par savu brīnumaino atklājumu. Taču viņš bija bezpajumtnieks, viens kā pirksts, un neatrada, kam izteikt savu prieku; tad atkal pagriezās pret savu jauno draugu uz mēness.
i 16
— Manu braļuk! — viņš ilgu pilna balsī pasauca.
— Uuuu .. . ļuuuk… — atlidoja tāda pati ilgu pilna atbilde.
— Vienīgais draugs … — suņuks aizkustināti čukstēja un atkal iesaucās: — Tu arvien man atsaucies, labi?
— Labiiii … — mēness suns atbildēja un, kā pusaklajam suņukam rādījās, pat palocīja galvu.
Pēc brīža mēness aizpeldēja un paslēpās aiz kraujas. Iespī- dējās auseklis, bet uz koka atkal nolaidās lielā vārna un sāka raudzīties pēc laupījuma.
— Paldies tev, vārniņ, — suņuks steidzās pateikties viņai.
— Par ko man pateicies? — vārna brīnījās, jo bija aizmirsusi vakardienas sarunu.
— Par tavu labestību, — bezvārda suņuks paskaidroja. — Tu taču pamācīji mani, ka jākauc uz mēnesi, un taisnību sacīji — no turienes atsaucās! Atsaucās cits suns — ar savām ausīm dzirdēju! . .. Cik žēl, ka līdz šim neko nezināju par viņu un, ja nebūtu tavas labestības, nekad nebūtu uzzinājis! Tagad man ir jauns draugs, draugs uz paša mēness! Paldies, paldies tev, vārniņ, nezinu, kā tev lai atlīdzinu!
Vārna, aizrīdamās smieklos, pabāza knābi zem spārna, lai nesāktu zvaigāt pilnā balsī. Kā nekā saņēmusi sevi nagos, nopietni sacīja:
— Es sen zināju, ka uz mēness dzīvo īsts četrkājains suns, jo, augstu lidojot, viņš skaidri saskatāms. Un tāpēc es bieži redzēju, ka viņš ziņkārīgi blenž uz tevi, kā sarāvies guļ tukšajā tomātu kastē, un nepacietīgi gaida, kad galu galā tu pasauksi viņu. Bet šonakt ne tikai es, arī visas citas vārnas redzēja, kā viņš no prieka lēkāja, ka izdevies aprunāties ar tevi. No laimes pat kūleņus meta, ka viss mēness kūpēja, arī man uzbira sudraba putekļi. — Vārna tīšām nopurinājās.
— Ko tu saki! Vēlreiz tev paldies, vārniņ, — aizkustinātais suņuks pateicās un ielīda atpakaļ kastē, lai vientulībā pārdomātu neparastās vēstis.
Bet lielā vārna kā lode aizsvelpa pie savām māsām.
— Tas bezpajumtes šunelis, — viņa sāka stāstīt, — tas pusaklais plānprātiņš sameklējis sev lielisku draugu un — uzminiet, kur?
Neviena vārna, protams, neuzminēja.
— Uz mēness taču! — lielā vārna pateica un, kamēr sarunas biedres locīdamās smējās, pastāstīja, kā viņa gudri piemānījusi suņuku, ka tas sava kauciena atbalsi noturējis par cita suņa balsi.
Un naktī, kad atkal iznira apaļš un spožs mēness, viss pulks vārnu, klusu jo klusu, nešvīkstinot spārnus, atlidoja un nolaidās uz paugura, tuvu pie suņuka kastes. Tad, izbāzušas knābjus, sāka nepacietīgi gaidīt jautru skatu.
Suņukam nebija ne mazāko aizdomu, ka viņu novēro pussimts kāru un zobgalīgu acu, izlīda no kastes un notupās pret mēnesi.
— Brāļuk! — viņš pasauca.
— Āāā … ļuuuk… — tāla, dreboša balss atsaucās.
— Mans draugs, mans vienīgais brāli … — suņuks sacīja. •— Mans sudrabpinkaini …
Viņa vienīgā acs pieplūda ar asarām, un mēness virsma sāka ņirbēt. Tad viņam atkal rādījās kustīgs sudraba suņa augums; suns it kā pietupās: gatavodamies lēcienam uz leju no mēness.
— Ai, nē, nelec! — bezvārda suņuks apvaldīja viņu. — Vēl nolauzīsi kāju, bet klibam būt — tici man — uz zemes nav nekāda lielā laime!
Vārnas cita citu klusināja, lai nesāktu skaļi smieties.
— Gribi, pastāstīšu tev par sevi, — bezpajumtes suņuks sacīja savam sudraba draugam. — Kādreiz arī man bija gan mājas, gan saimnieks un vārds. Tirgū mani nopirka par lielu naudu, baroja ar aknu desu un pat šokolādes konfektēm. Un sauca par Bobi. Tā arī sauca: Bobi!
— Boo … biii … — no mēness atkārtoja.
