Aurims paskatījās uz to pusi — un tiešām: piekļāvusies pie zeltainas kāpas kraujas, stāvēja balta, daiļa mājiņa, bet smiltājos ap to neauga neviena palma un neklejoja neviens kamielis, — tante sacīja tīru patiesību!
— Tagad klausies tālāk, klausies ar abām ausīm! — tante •dudināja vēl noslēpumainākā un vēl klusākā balsī, bet viņas acis tagad spulgoja kā divas zelta karpas. — Tā baltā, daiļā mājiņa kādreiz stāvēja uz vistas kājas, un kādreiz tajā dzīvoja ragana ar melnu runci uz pleca — tā pati, kura bija nolaupījusi Ansīti un Grietiņu .. .
— Tiešām? — Aurims brīnījās un mazliet uztraucies atkal •paskatījās uz balto mājiņu.
— Jā gan … — Tante pašūpoja galvu. — Tur dzīvoja ragana un vēl ilgi būtu dzīvojusi, bet reiz uznāca vētra, mājiņu applūdināja ūdens un atpeldēja nežēlīga aszobe haizivs. Ieraudzījusi zem mājiņas svaigu vistas kāju, kāri metās pie tās, nokoda, norija un aizpeldēja savu ceļu — nepateikuši ne paldies … Tā nabaga mājiņa kļuva invalīde, jo ne tikai vistām, ^rī mājiņām neataug jaunas kājas. Noskumusi ragana paņēma savu melno runci un pārvācās uz citurieni, jo viņa kaunējās tajā dzīvot un rādīt tūristiem tik nepasakainu mājiņu ar nograuztu kāju!
— Uz kurieni ragana pārvācās? — zēns jautāja, atkal bailīgi pašķielējis uz balto mājiņu.
— Uz kurieni viņa pārvācās? — tante atkārtoja. — Nē, to «es nevaru tev pateikt, uz kurieni viņa pārvācās, jo tas ir noslēpums, kuru nedrīkst izpaust. Tomēr tev, — viņa čukstēja Auri- mam pie auss, — tikai tev vienam es pateikšu: viņa apmetās dzīvoklī ar visām ērtībām, katru dienu iet uz kafejnīcu, tur ikreiz notiesā trīs kūkas un tāpēc krietni aptaukojusies.
— Tad . .. tad … — Aurims paskatījās uz tanti, — vai tad jūs arī neesat tā pati ragana?
— Es tev saku, — tante saviebās, — ka tas ir noslēpums, kuru neviens nedrīkst uzzināt. Tomēr tev, tikai tev vienam vēl kaut ko pateikšu. Klausies, uzmanīgi klausies!… Pēc tam kad ragana atstāja balto mājiņu, tā ilgi stāvēja vientuļa un tukša, kamēr kādudien tajā iemaldījās labā feja — tik tieva būtne kā adatiņa. Iemaldījusies mājiņā, — resnā tante stāstīja, — labā feja, paskatījusies visapkārt, sacīja: «Lai te ir Atrasto mantu 'mājiņa! Visi, kas kaut ko pazaudējuši, lai nāk uz šejieni un atrod to, ko meklē!»
— Atrasto mantu mājiņa … — Aurims atkārtoja. — Vai tad … vai tad arī es tajā mājiņā atradīšu savu mammu?
— Iespējams. — Tante palocīja galvu. — Un, ja mammu neatradīsi, tad cepuri ar nagu noteikti atradīsi. Bet… bet es vēl nepateicu tev vissvarīgāko, vēl neatklāju vislielāko noslēpumu, — tante svinīgi čukstēja. — Tikai zvēri, ka dzirdēto nevienam neatklāsi!
— Es zvēru! — Aurims aizkustināti sacīja.
— Kad pieklauvēsi pie mājiņas durvīm, tevi sagaidīs jauns bārdains tēvocis džinsos — Atrasto mantu mājiņas valdnieks. Tev jāzina, ka viņš patiesībā nav nekāds jauneklis džinsos, bet pārvērties Karabass Barabass, viņu nav grūti pazīt pēc melnās, garās un sapinkātās bārdas.
Aurimam, dzirdot tādu ziņu, aiz bailēm pat lūpas sasprēgāja.
— Bet kāpēc viņš pārvērtās par jaunekli džinsos? — Aurims jautāja.
— Šo briesmīgo noslēpumu diemžēl es pat tev nevaru atklāt, — tante atzinās. — Tomēr tu nenobīsties no Karabasa, tu viņu viegli pieveiksi, kad pasacīsi buramos vārdus.
— Un kādi ir tie buramie vārdi?
— Tūdaļ pateikšu, tikai klausies vērīgi, klausies kā vēl nekad. Kad, atvēris Atrasto mantu mājiņas durvis, jauneklis Ka- rabass jautās: «Ko meklē, dīkdieni?» — tu viņam atbildēsi tā: «Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas!» Atkārto!
— Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas, — zēns raiti atkārtoja.
— Lieliski, tev ir apbrīnojama atmiņa, — tante uzslavēja. — Dzirdēdams tādu atbildi, jaunais Barabass sapratīs, ka tu zini viņa noslēpumu, un ne tikai neiedrošināsies nodarīt tev pārestību, bet arī palīdzēs sameklēt mammu, varbūt pat cepuri ar nagu. Tad tencinādams tu viņam pasacīsi, raugi, ko: «Paldies, Karabas Barabas, jūsu noslēpumu es nevienam neatklāšu!»
— Paldies, Karabas Barabas, jūsu noslēpumu es nevienam neatklāšu, — zēns atkārtoja vārds vārdā.
— Tas ir viss, — tante beidza. — Vari doties ceļā.
— Paldies, — Aurims tencināja viņu, — es arī jūsu noslēpumu nevienam neatklāšu.
— Kādu noslēpumu? — tante brīnījās.
— Ka jūs esat ragana, — zēns čukstēja.
— Par to nerunāsim. — Tante atkal saviebās. — Starp citu, pirms ceļa apēd brīnumainu šokolādi, jo ceļš pa tuksnesi prasīs daudz spēku.
Aurims apēda atmiekšķējušos brīnumainās šokolādes gabaliņu un cēlās, lai dotos ceļā.
— Nezināju, — viņš nopūtās, — ka būs tik daudz grūtību un briesmu.
— Nenokar degunu! — tante uzmundrināja viņu. — Raugi, ja mājiņas durvis sargātu septiņgalvains pūķis — tad nudien tev plāni klātos. Un pasteidzies, kamēr saule nav norietējusi, jo naktī tuksnesī var uzbrukt hiēnas un šakāļi.
