Aurims pa smiltīm naski aizlēkšoja uz mājiņas pusi. Tante tiešām nebija melojusi: karstajos smiltājos neauga neviena palma, viņš nesastapa nevienu kamieli, un, tā kā vēl nebija sa- tumsis, tad arī no hiēnām un šakāļiem nebija ne vēsts. Viņš ļoti ātri sasniedza mājiņu — kā redzams, palīdzēja brīnumainā šokolāde. Un, lūk, viņš jau nedroši klauvē pie mājiņas durvīm, bet tās atver jauneklis džinsos ar leknu Karabasa Barabasa bārdu.
— Vai šeit ir Atrasto mantu mājiņa? — Aurims viņam bailīgi jautā.
— Jā, — jauneklis apstiprina un runā tieši tādus vārdus,, kā sacīja tante: — Ko meklē, dīkdieni?
Aurims atbild, kā tante mācīja:
— Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas!
Dzirdēdams tādu atbildi, jauneklis džinsos zaudē valodu,
iepleš acis un pat atver muti — kā redzams, aiz pārsteiguma, ka viņa noslēpums uzminēts.
— Mmm … — viņš, nespēdams izdvest ne vārda, tikai murmina. — Mm .. . Lūdzu iekšā!
Aurims ieiet mājiņā. Iegājis tūlīt apskatās, vai kaktā nekuras kamīns, kurā Karabass sadedzināja Buratino, jo, kas to lai zina, vai viņam neuznāks vēlēšanās izcept arī Aurimu? Bet, par laimi, kamīna nav, un zēns kļūst drosmīgāks.
— Ko tad tomēr tu meklē? — Karabass džinsos viņam jautā.
— Es meklēju, — Aurims atbild, — mammu. Esmu pazaudējis savu mammu un nekur nevar atrast. — Viņš žēli nopūšas..
— Vai sen pazaudēji? — neīstais jauneklis interesējas.
— Sen, — Aurims paloka galvu. — Varbūt rīt, varbūt vakar .. . Un vēl … un vēl pazaudēju cepuri ar nagu!
— Tu nu gan zaudē! — jauneklis sarāj viņu. — Šeit, raugi, ir atrasto mantu plaukts. To uzmanīgi apskati. Ja tur atradīsi savu mammu vai cepuri — vari ņemt.
Zēns paceļ galvu un tikai tagad ierauga augsti gar sienu pienaglotu plauktu. Uz tā atrodas daudz atrasto mantu: rotaļ- bumba, pipe, peldkostīms, piepūsts gumijas gulbis, trīs saulessargi, ugunsdzēsēju rotaļmašīna, kurpe ar tik biezu zoli kā koferis, vairāki dvieļi, plīša sunītis, knupis, divas cepurītes bez naga, dzijas kamols ar iespraustam adāmadatām, plastmasas zivs .. . Kas tikai šeit nav, tomēr, lai nu kā Aurims raugās apkārt, — ne mamma, ne cepure ar nagu nav redzami.
— Vai atradi mammu? — Atrasto mantu mājiņas valdnieks jautā.
— Nē, — zēns purina galvu, — te nav manas mammas.
— Un cepures?
— Arī cepures ar nagu nav … Nekā nav … — zēns saka„ tik tikko spējams valdīt asaras, un viņu pārņem loti lielas bailes, ka nekad, nekad vairs nevarēs sameklēt savu mammu, tāpēc viņam no katras acs izripo liela, rūgta asara.
Tajā pašā brīdī pie Atrasto mantu mājiņas durvīm kāds pieklauvē. Izdzirdējis klauvējienus, jaunais Karabass pēkšņi pielec, sakampj zēnu pie elkoņa un aizvelk uz blakusistabu.
— Kur jūs, tēvoc, mani vedat? — Aurims ķepurojas.
— Tsss!… Sēdi šeit un klusē! — Karabass bargi pavēl, bet viņa pinkainā bārda pakutina Aurima ausi — zēnam pat tirpas pārskrien pār kauliem.
Jauneklis aizver istabas durvis un nozūd, bet Aurims viens paliek šaurajā istabā. Šeit atrodas skapītis ar pudelītēm, vairākām šļircēm un adatām zāļu iešļircināšanai — tik garām un resnām, ka Aurimam, skatoties uz tām, mati ceļas stāvus. «Kas tagad būs?» viņam uzmācas drūmas domas. «Ne tikai nekad nesameklēšu mammu, bet arī pats neizsprukšu no Atrasto mantu mājiņas, kurai haizivs nokodusi kāju. Taisnību sacīja resnā ragana, ka mani sagaida daudzas briesmas, tomēr nedomāju, ka tās būs tik šausmīgas!»
Zēns ieklausās: no blakus istabas nāk apslapēti čuksti, kas neko labu nesola, pēc tam atveļas dobji Karabasa Barabasa smiekli. «Jāmūk!» Aurims sadūšojas. «Jāmūk no šejienes, ko kājas nes, citādi man galīgi būs beigas!»
Un, saņēmis visus gribas spēkus, viņš jau metas pie durvīm, tikai pēkšņi tās pašas atveras, un uz sliekšņa nostājas jaunais Karabass. Tagad viņš ir ne tikai džinsos, bet arī glītā zīda blūzē, un viņa garā, baismā bārda ļoti rūpīgi sasukāta.
— Nāc šurp, — viņš aicina Aurimu.
Aurims bijīgi ieiet istabā, šķielēdams uz ārdurvīm, sagatavojies ik mirkli mesties ārā pa tām.
— Mēs atkal saņēmām atrastās mantas, — jaunais Kara- bass saka. — Tās tāpat novietotas uz plaukta, lūdzu, paskaties, vai tur nav tas, ko tu meklē.
Aurims atkal sāk lūkoties uz plauktu un tik tikko nepakrīt aiz brīnumiem: tur starp ugunsdzēsēju automašīnu un plastmasas lelli sēž viņa īstā un vienīgā mamma, kuru viņš pazaudēja nezin kad. Sēž, klusi smaida un mīļi skatās uz Aurimu.
— Mamm! — zēns iesaucas un steidzas tuvāk. Taču plaukts ir tik augstu un viņš pats tik mazs, ka arī palēcies nespēj aizsniegt savu visdārgāko atradumu.
Bet mamma aizvien skatās ar zilām acīm un klusi smaida.
— Tēvoc, — Aurims metas pie Atrasto mantu mājiņas valdnieka, — tēvoc, te ir mana mamma, atdodiet man viņu!
— Labi, — valdnieks atbild, glaudīdams savu uzkopto bārdu, — tomēr papriekš jānokārto noteiktas formalitātes. Tev jāparakstās, ka atrasto mantu saņēmi un ka tā tiešām ir tava.
To sacījis, viņš uzklāj uz galda lielu papīra lapu un pasniedz Aurimam lodīšu pildspalvu.
— Bet, tēvoc, — Aurims stipri pietvīkst, — es vēl… es vēl neprotu rakstīt.
