— Klausieties, ļaudis, cik dziļas gudrības nāk no mūsu karaļa mutes!… Mūsu valdnieka nepārspējamais prāts ietiecas visslepenākajos dabas likumos!… Viņš, mūsu gudrības tornis, visu zina, visu redz!… Hei, ļaudis, otru tādu viedīgu valdnieku uz visas zemeslodes pat ar uguni nesameklēsiet! … Mūsu zemei tiešām uzsmaidījusi laime, ka to valda tāds nepārspējams prātnieks!
Un, jo vairāk tauta nīkuļoja un cieta trūkumu, jo dziļāk grima parādos un nabadzībā, jo skanīgākas un diženākas himnas slavināja valdnieka prātu un attapību. Tā viss ritēja tikmēr, kamēr galīgi panīkusi un pacietību zaudējusī tauta sacēlās, sagrāba aiz skausta kronēto muļķi un kopā ar visiem roklaižām aiztrieca prom. Tad nolēma sēdināt tronī kādu večuku,kurš bija iemantojis slavu ar īstu gudrību. Tomēr vecītis nevēlējās troņa un pils laukumā sanākušajam pūlim pateica:
— Uzklausiet mani, mīļie ļaudis. Ja valstij vajadzīgs tronis, un tronī — valdnieks, tad agrāk vai vēlāk tajā apsēdīsies godkāris un despots, kuru ielenks roklaižu bars. Tālab, mīļie ļaudis, ņemsim un nokārtosim tā, lai neviens no mums nealktu ne troņa, ne kroņa …
— Bet kā to iespējams izdarīt? — Pūlis viņam nenoticēja.
— Iespējams, — vecītis atbildēja. — Es jau sacīju, ka tronī vienalga apsēdīsies godkāris, kurš no karaliskās varas un roklaižām kļūs muļķis, tālab, neko negaidīdami, tūlīt ņemsim un nosēdināsim tronī mūsu valsts vislielāko muļķi.
— Kā nu tā?! — pūlis sašuta. — Tu smejies par mums?
— Nē, nesmejos, — gudrais vecītis nopietni atbildēja. — Tikai pacietieties un uzklausiet mani līdz galam. Tagad pateikšu jums galveno: savus muļķīgos karaļus nosauksim īstos, viņu cienīgos vārdos, piemēram, par Tukšpauri. Un lai tā būtu vienmēr!
Pūlis izbrīnā sakustējās un iedūcās, bet pēcāk kļuva domīgs.
Un, jo ilgāk domāja, jo skaidrāk saprata vecīša vārdos slēpto gudrību. Tāpēc tā arī izdarīja: krustām šķērsām izokšķerēja visu valsti, līdz sameklēja divpadsmit vismuļķāko cilvēku un tad no tiem izraudzīja vislempīgāko puisi, vislielāko tumsoņu. Viņu svinīgi kronēja un nosauca Diženā Tukšpaura Pirmā vārdā. Viņam bija jāsēž un jāvalda tikmēr, kamēr radīsies kāds vēl muļķāks nekā viņš. Tā valsti sāka rīkot Diženais Tukšpauris Pirmais, pēc viņa — Diženais Tukšpauris Otrais, Trešais, Ceturtais un tā tālāk.
Tiklīdz Tukšpauris Diženais izdeva kādu aplamu rīkojumu, visi sāka smieties:
— Re, izdevis vēl vienu aplamu pavēli, bet ko citu var vēlēties no kronēta tukšpaura!
Ja karalis teica runu, visi atkal locīdamies smējās.
— Dzirdiet, dzirdiet, kā viņš daudzina pats savus un savu roklaižu nopelnus! Dzirdiet — kā ar mēli kalnus gāž? … Ko nu, tāpēc arī ir tukšpauris!
Un, kad svētku reizē karalis svinīgi iesoļoja pilsētā, viņu sagaidīja priecīgi saucieni:
— Slava mūsu nepārspējamajam lielmuļķim!… Diženais kronētais tukšpauris — lai dzīvo!
— Lai dzīvo! — karaļa svīta piebalsoja, un lepnais gājiens devās tālāk, bet karalis kautrīgi smaidīja un ierāvās sermuļ- ādas mantijā, jo, ticiet man, nevienam karalim nav patīkami saukties muļķa vārdā.
Priecīgi un saprātīgi kārtojās dzīve šajā karaļvalstī — taču tur, kur nav jābaidās teikt patiesību pašam valdniekam acīs, — tur taisnība staigā ar atvērtām acīm, un tur visaugstāk tiek vērtēta drosme un prāts … Bet, ja kāds no karaļa padomniekiem un roklaižām mēģināja iztapt viņam vairāk nekā citi un sagrābt sev vairāk varas un mantas, — tas pats nokļuva tronī un dabūja Diženā Tukšpaura vārdu, jo slavas un mantas kāre ari ir viena no vislielākajām muļķības pazīmēm. Jā, jā, jā, lieliski kārtojās dzīve šajā karaļvalstī; katrs šeit sacīja to, ko do
māja, neviens nenēsāja akmeni azotē, un valstī gandrīz iznīka divkoši — un tā ir vislielākā valsts bagātība: iztikt bez neviena divkoša! … Un, kad šīs valsts sūtņi ieradās citā valstī un ieraudzīja, kā pa ielu svinīgi soļo pavisam pliks tās valsts karalis, bet pūlis, verdziski nometies uz ceļiem, sauc, ka viņš ģērbies visgreznākajās drēbēs, un pēc tam, kad karalis nedzird, riebīgi ņirgājas un smejas par viņu, — to visu redzēdami, tikai Tukš- pauru karaļvalsts sūtņi nebaidījās iesaukties: «Jūs, karali, esat pliks!…» Un ne vienreiz vien viņi par savu atklātību un drosmi dabūja rīkstes, tomēr nekad neatsacījās no patiesības.
