Tātad paši saprotiet, ka tukšpauriem karaļiem nebija salda dzīve savā valstībā. Viņi, izsmieti un kaunināti par savu muļķību, alka tikai vienu: aizmukt no troņa. Viņus nespēja noturēt ne spožais zelta kronis, ne greznā sermuļādas mantija, ne izmeklētiem ēdieniem apkrautais galds, ne krāšņās pils istabas — tik ļoti viņiem apriebās būt par savas zemes vislielākajiem tūļām! Tāpēc viņi slepus aicināja pie sevis visskolotākos vīrus, vissaprātīgākos sirmgalvjus, lai tie viņiem dotu cik necik prāta un sajēgas un tādējādi palīdzētu tikt vaļā no pēdējā muļķa lomas. Jo valstī nebija lielāka negoda kā iemantot lielmuļķa kroni! Visa dzimta nezināja,kur dēties aiz kauna, ja kādam gadījās, kā saka, tāda laime. Tāpēc nav ko brīnīties, ka viņi skolojās kā spēdami, ķērās pie zinībām un amatiem, jo kopš mazām dienām dzirdēja:
— Slinko, slinko, tad kādudien nokļūsi Diženā Tukšpaura tronī!
Un visi ar vēl lielāku dedzību ķērās pie grāmatām, iedziļinājās valsts vēsturē, pētīja dabas noslēpumus, prata pat vairākus amatus un savā starpā sacentās, kurš ir attapīgāks. Jo ilgāk pastāvēja šī valsts, jo cilvēki kļuva izglītotāki, un beidzot pienāca tāds laiks, ka šīs valsts vislielākais muļķis varēja sacensties gudrībā ar citas valsts prātnieku, — re, ko iespējams sasniegt tur, kur lietas sauc īstajos vārdos!
Pamazām visā pasaulē sāka klīst valodas par dīvaino karaļvalsti, kuras valdnieki tiek dēvēti tik neglīti un kurā neviens netiecas pēc kroņa, kurā patiesība nav jāpērk par zeltu un kurā plūst īstas, nevis izdomātas piena upes. To dzirdēdami, kaimiņvalstu valdnieki ar augošu nemieru greizi šķielēja uz karaļvalsti, kura līdzās plauka un kurā karalis saņēma to, ko viņš pelnījis, un viņus urdīja arvien lielākas bailes, ka pašu valsts iedzīvotāji, noskatījušies no laimīgajiem kaimiņiem, arī iekāros tādu kārtību. Tāpēc kaimiņvalstu valdnieki sāka sačukstēties un apspriesties, kā tikt galā ar līdzās esošo bīstamo valsti, kā tajā atjaunot agrāko parasto kārtību un tronī atkal nosēdināt tirānu… Viņi ilgi apspriedās, kamēr nolēma sapulcināt savus karaspēkus, kopējiem spēkiem uzbrukt un paverdzināt plaukstošo karaļvalsti.
Karaspēks devās ceļā vēl pirms ausmas. Gāja neskaitāmi un nepārskatāmi, līdz zobiem bruņoti pulki, jo tā tas ir — kur nabadzīgāka valsts, tur lielāks karaspēks. Pulkus vadīja dzelžos kalti pavēlnieki, kuriem savu svētību bija devuši tukšgoži karaļi, kas palikuši pilīs gaidīt drīzu ziņu par uzvaru.
Beidzot apvienotais karaspēks nonāca pie dīvainās karaļvalsts robežas. Nonācis pielādēja visus lielgabalus un sagatavoja ieročus, bet karavīri tikai gaidīja zīmi, kad sākt kauju, jo priekšā uz paugura parādījās ienaidnieka jātnieks, acīmredzot kara izlūks.
Taču jātnieks tā vietā, lai atgrieztos pie savējiem, jāja taisni pretī ienaidnieka pulkiem. Jādams viņš kaut ko klaigāja un plātīja rokas, acīmredzot rādīdams, ka viņam nav nekādu ieroču un ļauna nodomu.
Kad viņš piejāja tuvu, visi pat iekliedzās: izrādījās, ka jātnieks ir nosmulējies nerrs ar sarkani nokrāsotiem vaigiem un pielīmētu degunu. Viņš jāja nevis uz zirga, bet uz palsas cūkas.
— Esiet sveicināti tukšpauru karaļvalsts zemē! — viņš iespiedzās. — Es šeit pārstāvu visu tukšpauru valsts karaspēku: esmu gan tā virspavēlnieks, gan ierindas kareivis, gan jātnieku armija! — To sacījis, viņš ieknieba savam ruksim ausī, un tas iekviecās nelabā balsī.
— Ehē! — Kāds pavēlnieks iesita viņam ar piķi. — Es tev neļaušu zoboties par mūsu cienījamo karaspēku!
— Es nezobojos, bet saku svētu patiesību! — Nerrs atstūma pīķi. — Drīz ar savām acīm varēsiet pārliecināties, ka visā valstī nav neviena kareivja. Bet mūsu karalis Diženais Tukš- pauris Trīspadsmitais jūsu priekšā klanās līdz zemei un laipni lūdz paciemoties! … Mūsu valstij ticis necerēti liels gods, ka tās zemi skārušas tādu gudrinieku kājas!… Jūtieties kā mājās!
Ienaidnieku pavēlnieki, nezinādami, ko domāt, saskatījās un raustīja plecus, bet nerrs ar trim kūleņiem novēlās no rukša muguras un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi iesvilpās. Karaspēks, gaidīdams viltību, atkal izslēja ieročus un sagatavojās atsist ienaidnieku, tomēr vēlreiz dabūja vareni izbrīnīties. No paugura otras puses iznira un sāka tuvoties pie tā bars neapbruņotu cilvēku, nesdami maizi un sāli, kā arī garšīgus ēdienus un dzērienus.
— Cienājieties, dārgie ciemiņi, — viņi laipni mudināja karavīrus. — Bet pacienājušies un iestiprinājušies — steidzieties uz mūsu valsti. Visa tukšpauru zeme alkst pamielot jūs!
Karaspēka pavēlnieki atkal raustīja plecus, nezinādami, ko domāt, bet viņu vecākais sacīja:
— Savā mūžā neesmu matījis tādus aplamniekus. Kā redzams, tukšpauru karaļu valdīti, viņi visi kļuvuši nejēgas.
— Taisnība, īsta taisnība, — līdzgaitnieki lišķīgi uztvēra viņa vārdus. — Cik gudri, cik precīzi teikts! Ne velti jūs esat virspavēlnieks!
