"Fūūū! Izdevās!" No piepūles, Artūra piere bija norasojusi. Viņš piecēlās un atdeva Jānim viņa kvarcu. Izabellas akmeni, mirkli pasvārstījis rokās, viņš iebāza kabatā. "Izsauc viņu Babi! Tev taču ir zugū!"
"Jā, pareizi!" Jānis samulsis aizdomājās, kā gan ar visām šīm šausmām viņš bija par to aizmirsis, bet tad satrūkās: "Pag, un ko tu? Tagad iesi prom? Atstāsi mani vienu? Dvīņiem vajadzīga tava palīdzība!"
"Tikai nerausties, ja! Tagad viss būs kārtībā, viņus vajag nogādāt mājās un pienācīgi aprūpēt. Man jāiet mājās, esmu noguris."
Un Artūrs, vairs neklausīdamies Jāņa iebildumos, devās prom.
Jancis izņēma no kabatas zugū. Nāriņa nebija jāsauc, tā jau šaudījās, gaidīdama Jāņa vēlmi.
"Izstāsti Babei, kas notika. Dviņi jādabū uz mājām," Jānis klusi noteica.
Nāriņa uzsita ar asti un pazuda. Jānis apsēdās starp nevarīgi gulošajiem draugiem. Tikai tad viņš pamanīja Izabellas pudeli, kura neatvērta gulēja uz zemes. To viņš iebāza kabatā. Jānis sēdēja un vēroja draugu bālās sejas.
Viņam šķita, ka ir gaidījis veselu mūžību, līdz ieradās Babe un ar viņu kopā vesels lērums ļaužu. Mazā nāriņa bija parūpējusies, lai ziņa tiktu iznēsāta daudzās mājās Zemzemē. Šiem pirmajiem ļaudīm sekoja citi, turpat vai visa Zemzemes pilsēta nu bija sapulcējusies izgāztuvē. Jāni tincināja un izprašņāja, apbrīnoja par uzņēmību, rāja par bezatbildību. Drīz vien viņu kopā ar dvīņiem nogādāja Babes namā. Tur viņi visi trīs tika pārbaudīti. Jānim nekas nekaitēja, bet dvīņus apguldīja Babes platajā gultā, un Irbe ar pāris brīvprātīgām izpalīdzēm jau steidza vārīt spēcinošas zāļu tējas. Jāni gan sūtīja atpūsties uz zēnu guļamistabu, bet miegs nenāca ne lūdzams, tamdēļ viņš klusu nolavījās lejā un pēc mirkļa jau sēdēja Babes gultas kājgali, sargādams draugu dziļo miegu.
No rīta Zemzemē ieradās Rasa. Abi ar Jāni viņi steidzās izprašņāt Babi un Irbi par dvīņiem, jo viņus uztrauca to dziļais miegs. Babe mierināja, ka tā tam ir jābūt un ka brālis un māsa vēl gulēs dienām un varbūt pat nedēļām ilgi, lai pēc tam mostos, pilnībā atlabuši. Jāni un Rasu tāda atbilde neapmierināja. Viņi gaidīja vēl un vēl. Babe lūdza viņus būt pacietīgiem un, lai ātrāk paietu gaidīšanas laiks, ieteica doties uz mājām un ķerties pie ikdienas darbiem.
Kad Jānis atgriezās mājās, likās, tas viss ir bijis sapnis. Virszemē visi
dzīvoja savu ierasto dzīvi. Autobuss brauca pa ierasto maršrutu. Katru
dienu stundu sākumu iezvanīja zvans. Un vakaros vienā noteiktā
laikā ciemata ieliņās iedegās laternas. Nevienam nebija ne jausmas,
kāda cīņa bija izcīnīta. i
Dvīņu atgriešanos skolā Jānis bija gaidījis vairāk par visu. Viņam draugu bija ļoti pietrūcis. īpaši skolā, lai arī šī mācību gada laikā bija notikušas ievērojamas pārmaiņas Jāņa un viņa klasesbiedru attiecībās. Kas zina, cik liela loma šajā pārmaiņu procesā bija rozā kvarcam, kurš, karādamies kaklā, Jānim ik dienas it kā atgādināja — mīli dzīvi, mīli cilvēkus, esi atklāts un žēlsirdīgs, sniedz atbalstu katram, kam tas nepieciešams. Pēc notikumiem Zemzemē Jānis bija mainījies, un viņš to juta.
Tā kādudien viņš izbrīnīts bija sapratis, ka jūt līdzi Jurģim, ka Jurģa dusmas, ko viņš vērš pret citiem, slēpj dusmas un izmisumu pašam par savu dzīvi. Jurģim nebija tēta, un mamma jau sen bija zaudējusi jebkādu interesi par viņu, tādēļ, juzdamies nevienam nevajadzīgs un sāpināts, Jurģis darīja pāri vājākiem par sevi, jo tas bija vienīgais veids, kā izpelnīties pieaugušo uzmanību.
Kādu dienu Jānis klasē uz galda bija ieraudzījis grāmatu par šahu. Pārvarējis kautrīgumu, viņš noprasīja Jurģim: "Tu spēlē šahu?"
"Un? Kas tad ir?" Jurģis dusmīgi uz viņu paskatījās, tomēr Jānis šoreiz nesabijās.
"Es nekādi netieku galā ar vienu kombināciju."
"Un ko tu gribi no manis?"
"Neko, es tikai ieraudzīju tev to grāmatu un iedomājos," Jānis centās izlikties bezrūpīgs, "nezināju, ka mūsu klasē vēl kāds aizraujas ar šahu. Būtu interesanti kādreiz uzspēlēt ne tikai ar omi…" Jānis izteiksmīgi novaikstījās.
Par brīnumu, Jurģis bija iesmējies: "To var!"
Nākamajā dienā Jānis uz skolu bija atstiepis šaha dēli, un pēc stundām bibliotēkā viņi izspēlēja savu pirmo partiju. Turpmāk viņu šaha mači kļuva par tādu pašu skolas dienas daļu kā mācību stundas.
Jurģa draugi par šo negaidīto kopīgo darbošanos bija pamatīgā nesaprašanā.
"Nevar jau šahu tikai viens spēlēt, vajag treniņam," Jurģis bija centies izlikties vēsāks par vēsu, "un tas Jānis, izrādās, vispār ir normāls džeks!"
Jānis bija tādās pašās domās par Jurģi. "Nav ne vainas. īpatnēja humora izjūta," viņš bija noteicis, stāstot omei par abu kopīgo aizraušanos ar šahu. "Bet mūsu skolā tikai mēs divi tik labi spēlējam šahu. Ar citiem spēlēt nav interesanti."
