"Njā, kad ir slikti, jūs vienmēr uzmeklējat mani. Tad jūs izmisuši skrienat pie manis un cenšaties pārgrozīt pasauli pēc savas vajadzības. Ir lietas, kas ir cilvēku spēkos, bet ir lietas, kas nav. Cilvēks var pastāvēt pret cilvēku, bet šeit darbojas augstāki spēki."
"Laid taču zēnu iekšā, vecā ragana!" Jānim par izbrīnu, runāt bija sācis pēkšņi uzradies Artūra vecmāmiņas atspulgs ūdens bļodā, tas rādīja večiņu ierastajā izskatā.
"Ko brīnies? Tā ari esmu es. Mana labākā daļa, mana sirdsapziņa. Esmu to tur ieslēgusi, lai netraucē man dzīvot un darīt to, kas jādara. Taču reizēm, kad man paliek garlaicīgi, es ar viņu parunājos. Bieži gan ne, viņa dara mani vāju." Vecāmāte pagāja sānis, ļaudama Jānim ienākt mājā. "Aiz tā lupatu aizkara ir durvis, ej tik iekšā, mazdēls ir tur."
Jānis devās norādītajā virzienā. Vecā noliecās pār mutesbļodu un sāka strīdēties, vai Artūram vajadzētu iet Mežvidu bērniem palīgā vai ne. Kaut gan patiesībā abas bija vienisprātis — viņam tas ir jādara. Tikai katrai bija savi apsvērumi.
Jānis izgāja cauri virtuvei. Varēja redzēt, ka šī māja piedzīvojusi arī daudz greznākus un pārtikušākus laikus. Šeit viss bija darināts ar vērienu, taču pamests novārtā — pārklājies ar putekļu un tauku kārtu. Likās, ka pat gaisā jūtamas sastingušas skumjas. Sudraba trauki bija apsūbējuši un zelta diegiem cauraustie aizkari izbalējuši. Griesti no atklātā pavarda nokvēpuši. Sen neviena gādīga saimnieka roka nebija tos balsinājusi. Uz pavarda lielā katlā kaut kas vārijās. Jānim pietika uzmest skatienu, lai pakrūti sarautu nelabums. Katlā peldēja melnas gaiļu galvas. Ik pa brīdim kāda parādījās virspusē un raudzījās Jānī nedzīvu, blāvu aci. Mirkli viņš gribēja griezties atpakaļ un tikt svaigā gaisā, bet, paskatījies uz ārdurvīm, zēns ieraudzīja veco raganu, kas viņā nolūkojās. Vēlreiz iet tai garām viņš nevēlējās.
Jānis pieklaudzināja pie Artūra durvīm un devās iekšā, nesagaidot atbildi. Zēns sēdēja gultā un lasīja grāmatu. Nelikās, ka Artūrs priecājās par viņa ierašanos. Drīzāk bija pārsteigts. Uz spilvena stāvēja šķīvis ar smalkmaizīšu drupačām. Tās bija arī uz viņa krekla. Izskatījās, viņš jūtas neērti par nekārtību istabā. Artūrs mēģināja drēbju kaudzi no krēsla iegrūst skapī, bet durvis aiztaisīt neizdevās. Viņš pagrūda ar kāju pagultē pusdienu vai pat vakardienas netīros šķīvjus.
"Ko tu te dari?" Balsī jautās aizkaitinājums, kas mijās ar mulsumu.
Jānis savu sakāmo pateica vienā teikumā: "Lūdzu, palīdzi, Izabella ir briesmās!"
"Izabella?" Artūrs pārjautāja, un košs sārtums pārņēma visu viņa seju. Jancis atviegloti uzelpoja — viņš nebija kļūdījies. Tas nozīmēja, "ka ir kāda cerība. Jānis sāka stāstīt visu, kas noticis. Viņš centās runu nepadarīt juceklīgu, bet no tā neizdevās izvairīties. Artūram nācās vairākas reizes pārjautāt, lai saprastu notikumu secību. Klausīdamies Artūrs sāka ģērbties. Pēc mirkļa viņš jau bija gatavs.
"Ejam!"
"Tu iesi tāpat? Bez burvju dzirām un citādiem atribūtiem?" Jānis izbrīnījās. Viņu pārņēma šaubas, vai nākt pie Artūra bija pareizā izvēle. Varbūt tā bija tikai laika kavēšana?
"Ejam!" Artūrs stingri atkārtoja. Tad, pamanījis Jāni nekustamies, jautāja: "Tu baidies?"
"Es, nē… Es vienkārši nesaprotu, tu iesi tāpat, bez nekā?" Jānis joprojām nekustējās.
"Jā. Tā es darīšu. Tu nāksi līdzi vai paliksi?"
Skatiens, ko Artūrs uzmeta Jānim, lika zēnam nodrebēt. Pat gribēdams viņš nespētu tam pretoties. Viņi iegāja virtuvē, un Jānis centās turēties tā, lai starp viņu un veco raganu visu laiku būtu Artūrs.
"Vecomāt, man te jāaizskrien šovakar vienu lietu izdarīt," Artūrs uzrunāja veco raganu.
"Ej, dēliņ, ej!" ierunājās vecāsmātes seja mutesbļodā. "Ej un parādi pasaulei sevi no labākās puses!"
"Ej, mans puika, ej un parādi šiem visiem, kurš te ir visstiprākais!" Līkdeguna ragana noglāstīja zēna plecu.
'Tā laikam būs vienmēr," Artūrs nomurmināja un aizvēra ārdurvis.
Viņi gāja ļoti ātri, gandrīz vai skriešus. Jānim likās, ka tas ir viņa pēdējais ceļojums, jo Artūrs, kurš devās pretī Tumšajai enerģijai bez burvju mikstūrām un zižļiem, nekādu mierinājumu nedeva. Būtu vismaz viņam kāds maģiskais dzīvnieks vai burvju sirpis, kāds bija somā Rasai.
"Neatpaliec!" Artūrs uzsauca, lūkodamies pār plecu uz nopakaļ rikšojošo Jāni. Jānis saņēmās un pielika soli.
"Kā tu domā cīnīties ar pūpēžiem?" Jānis uzrunāja Artūru.
Artūrs neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko sākt Jānim izskaidrot. Viņš tikai nošņācās: "Skrienam ātrāk!" un brāzās uz priekšu.
Jānis centās turēties līdzi, cik spēja. Viņam nebija laika baidīties. Ko gan dotu bailes? Tās nespēja šo situāciju mainīt. Visas cerības Jānis bija licis uz Artūru, taču tagad viņš šaubījās par savu izvēli. Vienīgais, kas Janci iedrošināja, bija Artūra vecāsmātes miers, viņus pavadot. Viņa bija pārliecinātā par savu mazdēlu. Jānis sevi drošināja, atceroties stāstus par to, ka Zemzemē Artūrs tiek uzskatīts par ļoti spējīgu jaunieti.
