"Jau pavisam tuvu!" čukstēja Izabella un satvēra Jāni un Robertu aiz rokas. Vai viņa baiļojās, ka zēni pārdomās un nenāks līdzi? Varbūt pati sajutās nedroši un tādā veidā mēģināja sevi uzmundrināt? Draugi devās tieši izgāztuvē.
"Esam klāt. Tās var labi saskatīt/' klusināti teica Roberts.
Mēness gaismā viņi izskatījās pat skaisti, šie milzīgie pūpēži, kas sevī glabāja Tumšo enerģiju. Mēness atspoguļojās viņu apaļajos vēderos, likdams tiem mirdzēt un vizuļot. Milzeņi izstaroja zilganu gaismu. Tā bija tik skaista, ka Jānim ienāca prātā doma, vai tiešām šie pūpēži ir tik ļauni, kā viņi domā. Šķita, milzeņiem piemīt saprāts un skaistuma izjūta. Pūpēži bija izkārtojušies glītos apļos. Iekšējos apļos auga lielākās sēnes, malējos — mazākās. Kā mirdzošu ogu gredzeni tie klāja izgāztuvi.
"Skaisti!" Jānis nenoturējās un saņēma pārmetošu Izabellas skatienu.
"Atradis, par ko jūsmot! Reizēm šķiet, ka tev prāta nav vairāk kā manam penālim!"
"Kāpēc?" Jancis aizskarti atteica. "Es vienkārši esmu godīgs. Tiešām izskatās skaisti! Tomēr es nenoliedzu, ka tas ir ļaunums."
"Beidziet taču strīdēties!" iejaucās Roberts. "Darām, kas darāms, un laižamies! Izabella, kur tava pudele?"
"Es domāju, darīsim tā," čukstēja Izabella, izvilkdama no kabatas pudeli, "vislielākās sēnes aug pašā centrā, mazajā aplī, mums pudeles saturs tur arī jāizlej. Iesim mēs abi ar Robertu, bet tu, Jāni, gaidīsi mūs šeit."
Jānis neiebilda. Daudz labprātāk viņš noskatīsies no malas, pat ja tas nelikās diezko grūti — paiet garām mirdzošajām bumbām un uzliet tām šķidrumu, tomēr noraudzīties no attāluma, likās drošāk. Viņš pat nemēģināja protestēt. Iza gan bija gaidījusi iebildumus un jau bija sagatavojusi runu:
"Tev uz turieni nav jāiet, tu vēl nepiederi pie maģijas pasaules un neesi vēl ar visu saistīts." Jancis tam labprāt piekrita un palika uz ceļa. Izabella saņēma Robertu aiz rokas.
"Tagad!"
Abi skriešus devās uz apļa centru. Tiklīdz dvīņi, rokās saķērušies, nokļuva līdz lielākajām sēnēm, tā miermīlīgie, zilo gaismu starojošie pūpēži pēkšņi atvērās un sāka laist pelēkus dūmus. Dvīņi nokrita apļa centrā kā miruši, un pūpēži tikpat zibenīgi aizvērās un ļāva mēness gaismai atkal viņus apstarot. Tas viss notika pilnīgā klusumā. Viss bija noticis tik ātri, ka Jānis pat nepaspēja sabīties. Kādu brīdi viņš stāvēja apstulbis un sastindzis, tad gribēja mesties pie draugiem, bet nespēja pakustināt ne rokas, ne kājas. Jānis saprata, ka viņš nespēs draugiem palīdzēt. Ja dosies iekšā, viņu piemeklēs tāds pats liktenis. Babe! Vienīgi vecā Viedā te varētu ko līdzēt!
Atguvis spēju kustēties, Jānis skrēja atpakaļ uz pilsētu, domādams, cik pārgalvīgi un neprātīgi viņi ir bijuši. Ko lai saka Babei? Ja nu dvīņi ir miruši? Nē, nē, viņiem jābūt dzīviem! Jāskrien ātrāk, varbūt Robertu un Izabellu vēl var glābt.
Jānis nekad nebija bijis nekāds dižais skrējējs. Viņš var noskriet pārsimt metru, bet ne jau šitādu gaisa gabalu! Drīz vien sānā sāka durt pie katra soļa. Babes māja bija pārāk tālu — otrā pilsētas galā, pie ieejas Zemzemē. Pacietība, mērķtiecība, izturība. Izabella bija teikusi, ka šīs īpašības ir vajadzīgas, lai kļūtu par labu burvi, bet Jānim tās bija vajadzīgas tagad, tūliņ pat, lai sasniegtu mērķi, lai nokļūtu līdz Babes mājai.
Jau parādījās retās piepilsētas laternas. Neciešamais dūrējs pakrūtē neatlaidās, un Jānis, smagi elpodams, pārgāja soļos. Būdiņas grima tumsā. To iemītnieki gulēja laimīgā neziņā par izgāztuvē notikušo. Izmisis Jānis atsāka skriet un nepārtraukti prātoja, kā dvīņiem palīdzēt.
Artūra mājā joprojām dega gaisma. Jānis iedomājās, vai Artūrs viņam palīdzētu. Katra Artūra un dvīņu tikšanās vienmēr beidzās ar nikniem strīdiem. Tomēr, ja Jānis kaut ko saprot cilvēkos, un viņš pats domāja, ka saprot, Artūram Izabella ļoti patīk. Viņš varētu būt ar mieru palīdzēt. Izmisums deva drosmi, un Jānis bez šaubīšanās sāka sparīgi klauvēt pie Artūra vecmāmuļas durvīm. Jancim par izbrīnu, tās uzreiz atvērās, it kā kāds būtu aiz ārdurvīm stāvējis un viņu gaidījis. Tā bija Artūra vecmāmuļa, ragana kas ragana — sirmi, gari mati, līks deguns. Bet visbriesmīgākās bija acis. Jānis neizturēja skatienu un novērsās.
"Man jāsatiek Artūrs! Vai viņš ir mājās?" zēns izšāva vienā elpas vilcienā.
Vecene stāvēja un cieši lūkojās Jānī, un pat nedomāja spert soli sānis, lai ielaistu zēnu iekšā.
"Ak, tad nevarat gan iztikt bez mana mazdēla! Es jau labu brīdi vēroju, kā jūs dīdāties." Viņa norādīja uz mutesbļodu, pielietu ar ūdeni, kurā atspoguļojās izgāztuve. Varēja redzēt sēnes un to ieskautos abu draugu ķermeņus. Ieraugot tos bezspēcīgi guļam, Jānis saņēma gluži kā strāvas triecienu un, pats nesaprazdams, no kurienes rodas drosme, mēģināja paspert soli uz priekšu.
