Viņi pārāk ātri sasniedza izgāztuvi. Apstājušies lielceļa malā, zēni elsoja un vēroja pūpēžus, kas likās izauguši vēl lielāki. Starp tiem tik tikko varēja pamanīt zemē gulošus divus klusējošus augumiņus.
"Kas jums visiem trijiem bija prātā?" Artūrs nočukstēja.
Jānis par labāku izvēlējās klusēt, jo viņš nespēja atbildēt uz šo jautājumu.
"Un kāpēc viņi gāja uz apļa vidu? Galīgi slimi!"
Arī uz to Jānim nebija, ko teikt.
"Labi, sāksim!"
"Ko tieši?" Jānis juta, kā dauzās sirds. Artūrs saņēma viņu aiz rokas un lika, lai Jānis aizver acis un klusē. Nekas vairāk neesot jādara.
"Paļaujies uz mani!"
Jānis neuzdrošinājās iebilst. Sirds strauji sitās, un bailes auga augumā. Lai novirzītu domas, Jānis sāka apdomāt, kā gan viņš te ir iekūlies. Kāpēc vispār ir sācis draudzēties ar dvīņiem, kāpēc viss ir nonācis tik tālu. Šajā brīdī viņš vēlējās pagriezt laiku atpakaļ. Domas griezās uz riņķi vien, kā karuselis. Tad, kad Jānis apjauta, ka viņi tā stāv jau labu brīdi un nekas nenotiek, viņš pavēra acis, bet uzreiz arī aizvēra. Likās, ka milžu pūpēži ir sākuši mirguļot un vizuļot vēl spēcīgāk. Acīs viņam iecirtās asas sāpes.
"Pacel rokas!" Artūrs čukstēja.
Jānis darīja, kā likts, bet pie sevis domāja, cik nožēlojami tas varēja izskatīties no malas. Izgāztuve, brīnumskaisti pūpēži un divi puikas ar paceltām rokām. Ko gan viņi varēja te izdarīt? Kad Jānis gribēja rokas nolaist, viņš sajuta Artūra spēcīgo tvērienu un turpināja turēt.
Jānis dzirdēja, kā Artūrs kaut ko pie sevis klusām murmina. Nevarēja saprast, vai tā ir lūgšana vai pavēļu došana. Vienu brīdi likās, ka viņš piesauc kādu gaismas būtni. Artūrs ciešāk satvēra Jāņa roku un sacīja: "Seko man un ļaujies!"
Jānis nesaprata, kam sekot, kam ļauties. Pēkšņi viss mainījās. Kā viņš atstāja mierā savas domas, tā prāts un ķermenis atbrīvojās. Vēl kāda reta doma izslīdēja cauri galvai, līdz tās pašas no sevis izzuda. Sākumā vēl likās, ka viņš redz vīzijas, līdz arī tās nozuda
Artūrs teica: "Es no visas sirds lūdzu — Gaismas okeāns… Gaismas būtne…"
Jānis noprata, ka Artūrs aicina kādu palīgā. Kādu, kas labprāt ļaujas Artūra lūgumam. Jānis juta, viņš tūlīt piedzīvos kaut ko vēl nebijušu. Viņa ķermenī sāka ieplūst mirdzoša gaisma. Sākumā tā piepildīja vēderu, rokas, kājas, tad galvu. Artūrs turpināja lūgt. Zēnu augumi viegli vibrēja. Griba bija pilnībā koncentrējusies lūgšanai. Gars bija saplūdis ar enerģiju, kas nāca no kosmosa. Tā veidoja ap zēniem mirdzošu gaismas stabu. Jāni pārņēma neizmērojama atbrīvotības sajūta. Likās, iespējām nav robežu.
Tajā pašā mirklī Artūrs noteica: "Tagad sākam!"
Pats neaptverdams, kā, Jānis zināja, kas jādara. Viņi ieelpoja mirdzošo gaismu un caur savu sirdi un uz augšu paceltajām plaukstām sūtīja to Tumšās enerģijas pārņemtajiem pūpēžiem.
"Tikai neapstājies, turpini iesākto, neapstājies!" Artūrs mudināja Jāni.
Jānim ne prātā nenāca apstāties. Kopā ar gaismu bija atnākusi spēka un miera sajūta. Bija skaidrs, ka Tumšajai enerģijai ir jāatkāpjas. Vēl vairāk, Jānis juta, ka sen pazīst šo gaismu, ka tā ir viņa sākums un turpinājums. Visas šīs domas te uzplaiksnīja galvā, te atkal izgaisa. Ar katru ieelpu Jānis juta sevī augam ne tikai mieru un spēku, bet arī prieku. Viņš sajutās liels un varens, Jānim gribējās redzēt, kas notiek uz lauka. Viņš pavēra acis — sēnes mirgoja visās varavīksnes krāsās. Jo spilgtākas kļuva krāsas, jo sēnes kļuva arvien mazākas un mazākas, līdz pūpēži izgaisa pavisam, atstājot laukā tikai divus bērnus. Varavīksnes pārjumti, tīrā klajumā gulēja dvīņi.
Vēl mirkli Artūrs ar Jāni ļāva gaismai caur viņiem plūst. Tumšā nakts uz lauka bija pārvērtusies spilgtā, gaismas pielietā dienā. Gaisma pludoja, iznīcinot jelkādas Tumšās enerģijas pēdas. Tad enerģijas stabs, kurš aptvēra visu laukumu, ieskaudams tajā arī bērnus, kļuva arvien blāvāks un blāvāks, līdz kopā ar varavīksnēm izzuda, atstājot mēnesi vienu apspīdēt notikuma vietu. Zēni steigšus devās pie Izabellas un Roberta. Artūrs noliecās un pie kakla taustīja pulsu.
"Viņu dvēseles! Saikne ar ķermeni kļuvusi ļoti vāja…" Artūrs murmināja. "Dzīvības spēka palicis pavisam maz."
"Viņi ir miruši? Atdzīvini, tu taču to vari!" kliedza Jānis.
"Vēl viņi ir dzīvi, bet…"
Jānis negribēja dzirdēt nekādus "bet".
"Kad Roberts nokrita no koka, Izabella to dabūja pie jēgas ar rozā kvarca palīdzību." Viņš drudžaini rāva vaļā jaku un ņēma nost savu akmeni. "Še, ņem!" Jānis deva to Artūram.
"Vajag vēl vienu!"
"Izabellai arī tāds ir!" Jānis atraisīja akmeni no Izabellas kakla. "Izabella lika tos pie kājām!" viņš deva padomu, bet Artūrs purināja galvu. Viņš akmeņus dvīņiem uzlika uz krūtīm, savas plaukstas virs tiem un sāka ko murmināt.
"Izabella masēja punktus," Jānis nerimās, tomēr Artūrs viņā vairs neklausījās. Viņš nekustīgi sēdēja starp dvīņiem, tikai lūpas nepārtraukti kustējās. Nevar zināt, cik ilgs laiks pagāja, kad izmisums mijās ar cerību, līdz dvīņi ievilka elpu un nedaudz sakustējās.
