Dodamies savās Zemzemes gaitās, draugi ik pa brīdim satika Artūru ar viņa pavadoņiem. Starp viņiem visnekaitīgākais šķita Toms, un ikviens varēja apliecināt, ka Toms ir ļoti, ļoti glīts. Visiem, kas gribēja būt godīgi, vajadzēja to apstiprināt. Otrs tik skaists zēns visā Zemzemē nebija redzēts. Meitenes bariem spietoja ap Tomu, cerot uz draudzību, bet Tomam patika tikai viņš pats. Bija smieklīgi un arī jocīgi vērot, kā viņš meklēja savu atspulgu ne tikai spoguļos un logu stiklos, bet jebkurā gludā un atspoguļojošā virsmā. Tamdēļ pirmajā mirklī dīvaina varēja šķist šī draudzība starp Tomu un Artūru, kurš nekāds skaistulis nebija. Taču, biežāk satiekot un vērojot, Jancis nonāca pie slēdziena, ka nekā pārdabiska šajā savienībā nav. Artūru absolūti netraucēja Toma tīksmināšanās pašam ap sevi, un viņš bieži vien tad, kad glītais zēns arī mēģināja pateikt kādu dzēlību vai zobgalību, draugu apklusināja, sakot: 'Tom, sēdi un dari to, ko tu vislabāk proti, — esi skaists!" — tā skaidri norādot, kuram šajās savienībā pieder spēks un vara.
Kādā svētdienas rītā, atgriezušies no Zemzemes, viņi turpināja apspriest Toma paradumu ik pa brīdim laist roku caur matiem un atmest tos ar elegantu galvas atvēzienu, lai atkal pēc mirkļa ļautu matiem noslīdēt pār vienu aci. Robertam lieliski padevās Toma izdarību attēlošana, un Jānis ar Izabellu no smiekliem palika gluži bez elpas. Atguvies Jānis jautāja:
"Kā jūs domājat, viņam patīk kāda meitene? Nu, vismaz Laura vai Agnese, ar kurām visu laiku turas kopā."
"Tu ko!? Protams, nē! Nevienai meitenei neizdotos viņu iemīlināt sevī!"
"Kāpēc tad ne?" Izabella pēkšņi sajutās aizvainota visu meiteņu vietā.
"Nu, gluži vienkārši, māšelīt, tāda vēl nav piedzimusi. Tik neaprakstāmi skaista," zirgojās Roberts, "ja nu vienīgi kāda laumiņa spētu viņu aizvilt, bet ne jau nu Agnese vai Laura! Un ne jau nu tu, Izabella!"
"Nē, Robert! Skaista neder! Uz skaistu viņš kļūtu greizsirdīgs!" prātīgi sprieda Jānis. "Ticamāk viņam patiktu tāda, kura jūsmotu par viņa skaistumu!"
"Tas jau tagad notiek! Jūs visas apbrīnojat Toma skaistumu, vai ne, Izabella?"
Izabella raudzījās laukā pa logu, viņa nedzirdēja vai arī negribēja dzirdēt Roberta sacīto.
"Iesim paspēlēt kādu datorspēli vai paskatīties televizoru! Paliek garlaicīgi!" Viņa nožāvājās.
Aizrāvušies spēlē, zēni nemaz nemanīja, ka vienubrīd Iza izslīd no istabas. Pēc laiciņa viņa atgriezās un paraustīja Jāni aiz piedurknes.
"Nāc!"
Zēns izbrīnījies sekoja. Viņi iegāja Babes istabā.
"Te taču nedrīkst ienākt!" Jancis uztraucies čukstēja.
"Mēs ātri! Tikai paņemsim dažas lietas," Izabella tāpat čukstus atbildēja. "Nocel to smago kasti no augšējā plaukta! Nevari? Celsim pa abiem! Hū! Tā!"
Izabella atvēra kasti, tās virspusē gulēja grāmata. Meitene to atvēra un uz labu laimi sāka vilkt ar pirkstu pa grāmatas lapu.
"Skaidrs!" viņa izsaucās un sāka rakņāties pa kasti, ik pa brīdim iesaucoties: "Ir!" — "Atradu!" — "Tas nav īsti tas, bet derēs!" Drīz vien viņa bija pārkrāmējusi visu kasti, un izskatījās, ka kaut ko neizdodas atrast.
"Kaut kas ir pazudis?" Jānis čukstēja.
"Jā, varžu acis!" norūpējusies atbildēja Izabella un izbīlī sastinga.
"Jancīt, mīļo, tu taču nevienam neteiksi! Es, es tikai pamēģināšu! Ko? Es varu paskatīties arī citu recepti, man nemaz nevajag tās acis."
Jancis nosolījās klusēt un palīdzēja kasti uzcelt uz skapjaugšas. Viņiem izdevās, neviena nepamanītiem, atstāt telpu. Izabella ar visu dārgo kravu nozuda savā istabā. Jānis ieslīdēja pie Roberta, kurš, aizrāvies ar datorspēli, nebija pievērsis uzmanību ne viņa aiziešanai, ne atnākšanai.
Par šo sīko starpgadījumu viņi ar Izabellu nerunāja. Brīžiem Jānis iedomājās, ko gan Iza darīja ar tām pudelītēm un kastītēm. Vai viņa tās aiznesa atpakaļ un ielika kastē? Vienreiz atcerējies, pat atkal gribēja piedāvāt savu palīdzību, bet, lai cik zīmīgi un sazvērnieciski viņš uz Izu skatījās, viņa izlikās mājienus nesaprotam. Ja negrib, lai nestāsta — liela muiža! Varbūt no tā, ko draudzene gribēja mēģināt, nekas nesanāca.
Ziemas saulgrieži tuvojās ar joni. Visapkārt valdīja pacilāta rosība, īpaši jau Mežvidos, kur gatavojās uzņemt viesus. Sēta tika tīrīta un berzta, pušķota un greznota. Jau vairākas nedēļas iepriekš tika kūpināta gaļa un taisītas desas. Dienu pirms svētkiem arī Jānis tika palaists uz Mežvidiem, lai varētu palīdzēt un piedalīties pīrāgu un piparkūku cepšanā.
"Vēl divas rokas būtu ļoti izpalīdzīgas!" teica dvīņu mamma Jāņa vecākiem.
Tie palaida zēnu, paši soloties ierasties tieši Ziemassvētku vakarā. Kad palīgi ieradās Mežvidos, piparkūkas un pīrāgi jau rāmi gulēja bļodās un viņus gaidīja. Bet uz galda bija sakrauta baltā un brūnā šokolāde, stikla burkas ar žāvētiem augļiem, marcipāns, dažādas sēkliņas, rieksti un garšvielas.
"Urā! Mēs taisīsim konfektes!" iekliedzās Roberts.
"Rokas, rokas! Mazgājiet rokas!" skubināja dvīņu mamma.
Pēc roku mazgāšanas, matu savākšanas un priekšautu apsiešanas dvīņu mamma iedeva dažas receptes, taču ļāva lielā mērā izmantot arī savu fantāziju. Visus darbus pārraudzīt uzdeva Rasai.
