Akmens galds un akmens sols. Zoss spalva, tintnīca un atvērta grāmata. Pie galda sēdēja kāds vīrs. Sirmi, taisni mati pāri pleciem. Gludo, augsto pieri apspīdēja vēsa, balta gaisma. Viņš bija sagumis akmens solā, tāpat kā Jānis pret durvju aili. Dīvainā kārtā Jānis juta — vīram ir tikpat slikti kā viņam. Jānis juta, viņus vieno kopigas sāpes un bailes. Viņu pārņēma dusmas. "Tad no tevis manī ir visas šīs nebūšanas!" viņš teica un ar katru savu ķermeņa daļu sajuta, cik ļoti svešiniekam sāp, cik ļoti to krata drebuļi un dauzās sirds. Zēnu pārņēma līdzjūtība un vēl kāda dīvaina sajūta. Vai viņi būtu radinieki?… Viedo Padome Jānim nebija piešķīrusi nekādas burvju spējas, tamdēļ viņš darīja vienīgo, ko varēja, — viņš no visas sirds apkampa un mierināja svešinieku.
Svešinieks pacēla galvu un ieskatījās Jānim acīs. Sāpes un spriedze atkāpās, un svešinieks, skatīdamies zēnam acīs, sacīja: "Līdz šim tev neveicās, jo tu baidījies no neveiksmēm, tu baidījies uzņemties atbildību par savu rīcību, taču pamēģini ļaut notikumiem notikt. Visu, ko iemācies, izmanto dzīvē! Atceries, veiksme nozīmē uzticēties sev. Lai ko tu arī darītu, tu esi brīvs no citu cilvēku ierobežojumiem un viedokļiem. Ir tikai viens cilvēks, kuram tu nedrīksti likt vilties, un tas esi tu pats. Izspēlē savu dzīves spēli tā, lai vari lepoties pats ar sevi. Necenties izpatikt citiem — patīc pats sev! Ir svarīgs ne jau rezultāts, par ko tu kļūsi vai ko sasniegsi, bet svarīgas ir tavas sajūtas un dzīves garša, darot lietas, kas tev patīk. Darot tās no visas sirds. Atceries, tevī mājo dzirksts no visus cilvēkus vienojošās saules. Tu esi bezgala vērtīgs, kā jebkurš no miljoniem saules staru un kā pati saule."
Kad zēns iznāca no Ziemeļu torņa, Babe ar draugiem viņu gaidīja šaurajā priekštelpā.
"Nu, tu kādu tur satiki?" Babe, ziņkāri valdīdama, jautāja.
"Jā," Jānis teica, un viņam šķita, ka šodien ir gaiša, gaiša diena.
"Skaidrāks par skaidru, Jāni! Tu patiesi esi īpašs zēns!" Izabella iesaucās.
"Kāpēc tu tā domā?" Jānis smaidīdams vaicāja.
"Tāpēc, ka lielākoties cilvēki, ieejot Ziemeļu tornī, nevienu nesatiek un, kādi iegājuši, tādi arī iznāk."
"Bet tu satiki?" Roberts pārvaicāja.
"Jā!" Jānis, vēl arvien smaidīdams, atbildēja.
"Un tu zini, kas tas bija?" Babe, neticīgi raudzīdamās puišelī, vaicāja.
"Domāju, ka jā!" Jānis gatavojās lielajam atklājumam, bet Izabella pasteidzās pirmā.
"Mēs arī zinām! Babe mums pateica! Ja kādam palaimējas, viņš tur satiek pats sevi un uzzina, kā viņam ir jādzīvo."
"Pēc šīs tikšanās dzīvē notiek lielas pārmaiņas, vai ne, Babe?" Roberts vērsās pie vecās Viedās.
"Jā, bērni, pārmaiņu laiks ir sācies!" Babe teica. Viņa atkal saaicināja visus zem savas villaines, apkampa, un jau pēc pāris mirkļiem viņi gluži no zila gaisa uzradās Mežvidu virtuvē.
Zemzemē Jāņa paziņojums, ka Tumšā enerģija sev mājvietu ir radusi sēnēs, un tam sekojošie notikumi radīja pamatīgu satricinājumu. Gadu simteņiem ilgi sirmie Viedie bija dzīvojuši ar pārliecību, ka viņi visu kontrolē. Tagad, saskaroties ar nepatīkamo faktu, viņi reaģēja diezgan savādi. Tie, kuru uzdevums bija savākt un sargāt senās gudrības, atteicās pamest savus sargposteņus. Viņi bija jau tik tālu prom no ikdienas dzīves, viņu gars mājoja tik augstās sfērās, ka viņi pat nespēja izprast, kas īsti notiek, un atkārtoja tikai vienu:
"Mūsu uzdevums, lai notiek kas notikdams ar Zemi, ir saglabāt cilvēka sēklu un civilizācijas pamatus, lai atkal kaut reizi no neredzamās pasaules rastos redzamā."
Viedo Padomē viedokļi dalījās. Daļa savā augstprātībā nespēja pieņemt faktu, ka kaut kāds Virszemes iemītnieks, vēl tīrais puišelis, bija atminējis mīklu, ap kuru viņi stundām, dienām bija lauzījuši galvu. Otra daļa bija gatavi pieņemt Jāņa paziņojumu kā patiesību, jo to apstiprināja mirušo pārbaudes, taču šo Viedo vidū notika nebeidzami strīdi par to, kādu metodi labāk izmantot un, galvenais, kāpēc.
Pārguruši no jautājumu uzdošanas, Viedie nolēma nogaidīt, jo, iespējams, nenotiks nekas un dīvainās pūpēžveidīgās sēnes nozudīs, tāpat kā uzradušās.
Bet tauta dumpojās. Tā nebija gatava gaidīt un pieprasīja tūlītēju rīcību. Viedo Padome izsūtīja pārstāvjus skaidrot radušos apstākļus un dot solījumus, kuriem neviens neticēja. Tas viss radīja milzīgu, spēcīgu spriedzi un elektrizēja debesis virs Zemzemes, līdz atmosfēra nolēma pati attīrīties. Sākās milzīgi pērkona negaisi ar vareniem grāvieniem un iespaidigiem zibeņiem kā pirms pasaules rašanās, bet varbūt bojāejas…
Zemzemes ļaudis, celdami galvas pret debesīm, uzrunāja savus senos dievus:
"Ko, Pērkoni, tu domāji, Uz akmeņa stāvēdams? Vai domāji pekles tumsu Vai — zemīti saskaldīt?"
