"Janci, celies, iesim, ģērbies!" Roberts modina Jāni. Šis aicinājums ir nevietā, miegs nāk aumaļām un ir pazudusi apjēga par laiku un vietu. Ak, jā, pēdējais, ko Jānis atceras, ir meiteņu balsis virtuvē. Un liesmas kamīnā, kurā viņš lūkojās, sēžot ādas krēslā tumšā un tāpēc tik noslēpumainajā dzīvojamajā istabā. Liesmas šaudīdamās meta spokainas ēnas uz istabas sienām.
"Janci, celies ātrāk!"
"Ko, jūs vēl neesat sākuši ģērbties?!" no āra ienākusi, sauc Izabella. "Robert, taisies veicīgāk!"
"Ko es? Es jau neko! Šitas vecītis aizmidzis!"
"Kurp mēs iesim?" Jancis jautā, arvien vairāk atmostoties.
"Uz ozoliem!"
"Atkal?" Janča balsī jaušams ne tikai izbrīns, bet arī niķis. Nu jau tā kā pietiktu tās zīles lasīt! Cik tad var.
"Atkal, atkal! Nu, ģērbies taču vienreiz! Tev patiks!" draugu drošina Izabella. "Mamma un Babe teica, ka tevi var ņemt līdzi," Iza turpina, stumdama Jāni uz vējtveri. "Tev ir tīra dvēsele!"
Kāda vēl dvēsele?! Kas vēl ne? Pie sevis prātoja Jancis. Vienīgais, kas viņam nāk prātā, ir jēradvēsele. Ome teiktu — kā kaujams jērs. Viņai ir vesela kaudze teicienu šādām reizēm, kad cilvēks nonāk šaurā bezizejā. Jancis pūlas atcerēties, stīvējot kājās zābakus, kuri pēkšņi kļuvuši par mazu. Paga, paga, kā tur bija — ja esi vilku barā iekļuvis, kauc kā vilks; kādā purvā esi iebridis, tādas ogas jālasa — lūk, pēdējais te riktīgi der. Šalle ap kaklu, rokas kabatās.
"Nu, ejam!"
Ārā čalo un smejas visa ģimene, trīs suņus ieskaitot.
"Ejam, ejam!" klaigā Izabella, un suņi lec un rej viņai apkārt.
Patiešām, visi sāk raitā solī doties meža virzienā. Nē, nu, kaut kas traks! Viņi tiešām taisās iet uz mežu nakts vidū!
"Kurp mēs ejam?"
"Uz ozoliem!"
"Tagad, naktī? Kāpēc?"
"Vēl jau nav nekāda nakts, tikai pavēlāks vakars — agri satumst."
Ir pavisam tumšs, ceļu izgaismo tikai lukturīšu stari. Jānis jūt dusmas uz visiem un par visu. Uz sevi par to, ka vienmēr iekuļas kādos neparedzētos gadījumos, uz vecākiem, ka tie tik vieglprātīgi viņu palaiduši uz nekurieni, uz šiem dīvainajiem ļaudīm, kas dzīvo meža vidū, tik dīvainos namos, kā no pasakām izkāpuši. Visvairāk gan pats uz sevi par to, ka viņš laicīgi nepamanīja, cik vieta dīvaina, cik ļaudis īpatnēji, jo — kur gan bija pazudusi viņa iedzimtā piesardzība, ka viņš nemanīja nevienu dīvainību, bet tikai priecājās par zemajiem jumtiem, izgreznotajām durvīm, par eņģēm, kas bija putnu un zvēru veidolā, un atslēgām, kam bija rāpuļu galvas. Kamēr bija gaišs, viņam visas šīs lietas bija patikušas. Gan īpatnēji klātās gultas ar mežģīņu spilveniem, gan izrakstītās, smagās lādes, gan vectēva un vecmammas dīvainā valoda. Kaut vai šis pantiņš, kas vēl aizvien viņam skanēja galvā un ko vectēvs bija skandējis, sēžoties pie galda:
"Sēdiet, ļautiņi, kā redzēdami, mēs, meža ļautiņi, mums zaroti beņķi, zaroti beņķi, ecēšu galdi."
Tad viņam tas viss bija licies interesanti, bet tagad, tumsā klumpačojot pa līkumaino ceļu, viss izskatījās neapdomīgi, un ar šausmām zēns saprata, ka arī mobilo ir atstājis somā tāpat kā cimdus. Tagad kailās rokas nācās stūķēt kabatās. Bet mobilais, vienīgais glābiņš, mētājās kaut kur Mežvidu priekšnamā, viņa somā.
Ome vienmēr zēnu mācīja katrā lietā ieraudzīt labo. Te neko labu viņš nevarēja saskatīt. Protams, Jānis piekrita, ka cilvēkiem ir jābūt čakliem un strādīgiem, bet ne jau tik pārspīlēti. Lai nakts vidū dotos uz mežu lasīt zīles? Kas par traku, tas par traku! Nekādi dižie lasītāji no viņiem nebūs, vecmāmuļa, kura miesās bija apaļa un vēlās pa ceļu kā bumba, tikusi uz lielceļa, smagi pūta un elsa. Ko tad viņa darīs garajās zālēs, kas auga pie ozoliem? Jānim vairs nekas nepatika, un viss viņu kaitināja. Gan Izabellas smiekli, gan vectēva klepošana, gan Roberta draudzīgais vaicājums, vai viņam nesalst rokas, un ka varot iedot savus cimdus.
Jānis strupi atteica: "Nē!"
Ka ne, ne. Roberts neuzbāzās.
Tālāk viņi gāja, katrs savās domās iegrimuši. Drīz mājas un draudzīgie suņi, Jānim par nožēlu, palika aiz muguras. Arī rejas apklusa, palika tikai ļaužu pulciņš, kurš jau tuvojās mežam. Janci tas biedēja, bet viņš drošināja sevi, ka nav tik traki. īpaši tad, ja aizmugurē iet vectēvs un vecmamma. No sākuma gan bija baisi, jo vectēvs, ieejot mežā, teica, lai izslēdz lukturīšus, neesot ko baidīt meža zvērus, drīz acis pieradīšot un ceļš ir zināms. Tā arī bija, acis pierada, bet sāka izspēlēt nelietīgus jokus. Varbūt tā bija iztēle, bet ik pa brīdim Jancim šķita, ka viņš redz kādu briesmīgu zvēru, cietsirdīgu laupītāju vai šausminošu briesmoni. Tuvāk pieejot, šie šaušalīgie ķēmi parasti pazuda, pārvērtās par kadiķu krūmu, vecu celmu vai nokaltušu koku.
"Vai te nevar būt kāds bandīts?" Jancis drošības pēc tomēr gribēja noskaidrot.
"Ne taču! Te ir pavisam droši, tas ir mūsu mežs."
Kā atbilde uz šiem mierinošajiem Roberta vārdiem atskanēja dvēseli stindzinošs brēciens. Un vēl viens. Jancis iekrampējās Roberta augšdelmā.
"Beidz, tas ir tikai alnis!"
"Nav gan!" iebilda Izabella. "Aļņi īd, tie, kas šādi brēc, ir brieži, vai ne, papiņ?"
