"Jūs pie tā esat vainīgi!" ome bārās. "Jūs galīgi neliekaties zinis par savu bērnu! Man vienai jānodarbojas ar viņa audzināšanu! Kas te notiktu, ja manis nebūtu?! Kas no tā puikas būtu izaudzis?"
Hū… Jānis atviegloti uzelpoja. Izskatās, negaisa mākonis ir pagājis viņam garām un slīd uz citu pusi. Drīz trīs pieaugušie kliedza savā starpā kā vienmēr, kad runa bija par viņa audzināšanu. Ome pārmeta vecākiem, ka tie pārāk vieglprātīgi izturas pret saviem pienākumiem. Mamma aizstāvējās, cik spēja, sakot, ka viņa jau labprāt audzinātu, ja kāds visu laiku nejauktos viņai pa vidu un nenoniecinātu katru viņas domu un ideju. Tētis taisnojās, ka kādam taču ir arī jāstrādā. Kad viņi labu brīdi bija izbļaustījušies, mamma, ziņkārības mākta, vērsās pie omes:
"Kas tur īsti bija ar to buršanos? Tu runāji nopietni?"
"Tu zini, man no sākuma ari šķita, ka tie ir joki, bet izrādījās ne. Tie dīvainie ļaudis to domāja visā nopietnībā. Kāda īpatna kundzīte, kas sēdēja man blakus, stāstīja, ka pagājušo nakti, bezmiega mocīta, visu nakti ar spoku spēlējusi kārtis. Es parāvos tālāk un sāku skatīties uz citu pusi. Ar trakiem tikai pa labam," ome stāstīja, "bet dīvainais sievišķis turpināja man uzplīties un uzstājīgi lūdza, lai es ar kaut kādu zugu sūtu ziņu viņas māsai, ka viņai aptrūkušies salviju dūmkociņi, nebūšot, ar ko iztīrīt māju, bet strauji tuvojoties divdesmit devītā mēness diena."
"Kāda diena?" izbrīnā noelsās tētis.
"Vai es zinu!" Ome atmeta ar roku. "Es taisījos, ka tieku prom no tās trakās. Viņa vēl gribēja mani pieturēt, ķēra aiz piedurknes, bet es devos, kur vairāk ļaužu," ome turpināja. "Tikko pienākusi pie kāda pulciņa, pamanīju tuvojamies divas meitenes, kuras atnesa gaužām dīvainu ziņu — Izabella esot nobūrusi kādu jaunekli." Ome uzmeta ledainu skatienu Jānim. Zēns saļima krēslā. Ak, vai! Jānis patiesi nezināja, kas ir briesmīgāk — Burvju Tiesa vai viņa ome, bijusī skolas direktore.
"Kā tā — nobūrusi?" iesmējās mamma.
"Un tu tam noticēji?" arī tētis gribēja zināt.
"Tajā brīdī es jau vairs nezināju, kam ticēt un kam ne," ome atcirta, "bet biju jau nolēmusi visu noskaidrot." Jānis šajā mirklī gribēja pazust no zemes virsas. Ome turpināja: "Es devos uzmeklēt Jāni un viņa draugus. To pašu darīja vēl bariņš ļaužu, kurus dvīņiem izdevās pārliecināt par savu nevainību."
"Tad jau viss kārtībā," tētis atviegloti izdvesa.
"Es teicu, viņus izdevās pārliecināt," ome viņu skarbi pārtrauca, "ne jau mani! Man pietika uzmest vienu skatienu Izabellai, lai redzētu, ka viņa melo. Viņa noteikti bija būrusies!"
"Mammu, ko tu runā? Tu esi pie pilna prāta?" iesaucās Jāņa tētis.
Ak! Neticiet viņai, neticiet! Jānis domās lūdzās, uzlūkodams savus vecākus. Bet ome uzvaroši turpināja.
"Savā garajā pedagoga mūžā es esmu redzējusi tik daudz bērnu — kad tie stāsta nepatiesību, noklusē, izvairās, ka man pietika uzmest vienu skatu, lai saprastu, tā lieta nav tīra. Tāpēc es neuzkrītoši sekoju un vēroju, un ilgi nebija jāgaida. Viņi bija tik nevērigi, runāja tik skaļi, ka nebija pat īpaši jāklausās, lai visu dzirdētu. Izrādās, viņi tiešām māžojās ar dīvainām lietām un Mežvidos ir pat vesela istaba ar dīvainām grāmatām, bet Jānis noteikti mums var visu izstāstīt daudz labāk!" Viņa paskatījās uz mazdēlu.
Jānis padomāja — ja jau viņi tagad tāpat visu zina, tad labāk ņemt un izstāstīt, varbūt sapratīs, varbūt viņš tā varēs visu vērst par labu. Un aizgūtnēm, mirdzošām acīm viņš sāka stāstīt par Zemzemi. Viņš aizskrēja un atnesa savu zugū. "Virszemē tas man lāgā neklausa," ar aizrautību balsī Jānis stāstīja, "bet Zemzemē…" — taču pamanījis omes skatienu, zēns apjucis apklusa.
"Nu jūs redzat paši," ome uzrunāja vecākus. Tētis klusēja.
"Ko mēs tagad lai darām?" izmisusi ierunājās mamma un padevīgi lūkojās omē.
Viņi izturas tā, it kā es būtu slims, Jānis domāja, ar kādu lipīgu un nāvējošu slimību, kas apdraud ne tikai mani, bet arī viņus.
"Te ir tikai viens risinājums — izolēt," ome bija kategoriska. Jau pie pirmajiem omes vārdiem Jānim iekšā kaut kas sastinga, apdzisa. Kā caur biezu miglu Jānis redzēja omes seju un dzirdēja vārdus: "Sliktu draugu ietekme. Viņiem ir jāaizliedz draudzēties. Steidzīgi jāmaina vide. Aizliegumam jābūt kategoriskam. Tas ietekmē bērna psihi." Direktrise nolasīja kārtējo lekciju, pēdējo savas runas daļu veltot māņticības kaitīgumam: "Šitādu tumsonību divdesmit pirmajā gadsimtā!"
"Kurš tam vēl mūsdienās tic?" tētis viņai piebalsoja. Mamma viņiem dedzīgi piekrita, drudžaini domādama, kur lai iegrūž kvarcu, ko viņai pirms pāris dienām bija uzdāvinājusi kāda laba draudzene, apgalvojot, ka tas neitralizēs vīramātes, omes, radīto kaitīgo enerģiju un viņas, tas ir, mammas, dzīve kļūs vieglāka. Pašlaik mamma bija pārliecināta — kļūs vieglāka, ja viņa vienkārši piekritīs vīram un omei, lai ko arī viņi izlemtu.
Otrā rītā ome mēģināja atjaunot ar mazdēlu viņu kādreizējās labās attiecības, taču Jānis nebija gatavs ne dialogiem, ne kompromisiem.
