"Nu, ooom, es tikai apskatīšos, labi?"
Zēns jau gribēja ar guvumu nozust savā istabā, bet omes balss viņu apturēja.
"Es teicu, tūliņ pat liec nost! Kas tas ir par paradumu rakņāties svešās mantās? Es tev saku un vēlreiz atkārtoju — tie dvīņi tevi slikti ietekmē! Tik labs bērns biji."
Dvīņus gan omei tagad pieminēt nevajadzēja. Tas bija tā, it kā viņa būtu ielējusi benzīnu kvēlojošās oglēs. Jānis iekarsa un spēra laukā savu jau labu laiku taupīto sakāmo.
"Es draudzēšos ar dvīņiem un uz Zemzemi arī iešu. Tu man to neaizliegsi!" zēns teica un turēja sev priekšā svečturi, cieši sažņaugtu, gluži kā vairogu.
"Ko?" ome iesaucās.
Bet tas arī bija vienīgais, ko viņa paspēja pateikt, jo notika neticamais. Viņa tik strauji un neveikli sakustējās, rausdamās augšā no savas guļvietas, ka tā sabruka zem viņas gluži kā kāršu namiņš. Pilnīgi neticamā un neiespējamā kārtā ome gulēja, iespiesta starp matrača galvgali un kājgali, kurš slējās gaisā, kamēr vidus bija iegrimis un kopā ar visu omi pieplacis grīdai. Kad ome atsāka runāt, Jānim šķita, ar viņu runā baltā ieģipsētā kāja, kura vienīgā rēgojās zēna acu augstumā. "Tikai pār manu līķi!" kāja stenēja un pukstēja, nevarēdama atbrīvoties no dīvainā gultas gūsta. Vēl arvien turēdams rokā svečturi, Jānis traucās viņai palīgā. "Netuvojies man! Noliec to! Aāāāā!" Ome sāka skajā balsī raudāt. "Es tevi cenšos paglābt no briesmīga likteņa, bet tu pats gribi sevi pazudināt."
Sadzirdējuši omes skaļās vaimanas, istabā iesteidzās tētis ar mammu.
"Kas notiek?" bija viņu abu pirmais jautājums.
"Omei sabruka gulta!" Jānis steidzās paskaidrot.
"Nē, nu tas vairs nav normāli." Jāņa mamma steidzās pie vīramātes, lai palīdzētu tai izrausties no gruvešu kaudzes. Jāņa tētim pietika ar acu uzmetienu, lai novērtētu situāciju. "Kāpēc tev rokā ir svečturis? Vai tev to iedeva ome?" viņš jautāja Jānim, vērodams gan omi, gan Jāni. Vēl arvien raudādama un šņukstēdama, ome teica: "Neko es viņam neesmu devusi!"
"Tad kāpēc tev tas ir rokā?" Jāņa tētis vērsās pie dēla.
"Ak, kāda tam nozīme!" tēti pārtrauca mamma. "Labāk palīdzi man dabūt omi laukā no šī briesmīgā cauruma!"
Kad operācija "Omes glābšana" bija pabeigta, tētis Jānim sarīkoja īstu nopratināšanu. Zēns vaļsirdīgi izstāstīja par savu sapni, kas, pēc Jāņa domām, nevarēja būt nekāds noziegums, un par to, ka vienkārši gribēja salīdzināt sapnī redzēto svečturi ar omes bufetē glabāto.
"Tas ir liktenis!" ome čukstēja un darīja visu reizē — šņukstēja, šņauca degunu un dzēra tēju, ko Jāņa mamma bija viņai savārījusi. "Kas?" Jāņa mamma jautāja.
Ome uzmeta Jāņa tētim bezpalīdzīgu skatienu, kurā lūgums mijās ar izmisumu. Vai tiešām viņai tagad ir jāatklāj šis baisais ģimenes noslēpums, šis kauna traips, kurš iznicinās visu labo slavu un uz visiem laikiem pazudinās kārtīgās, priekšzīmīgās un pareizās ģimenes statusu, ja ne visa ciemata, tad Jāņa mammas acīs jau nu noteikti. Doma vien par ko tādu lika omei ieraudāties skaļāk. Neizskatījās, ka ome ir gatava turpināt stāstu, arī tētis klusēja, tāpēc mamma pastiepa roku un paņēma svečturi no Jāņa.
"Kas tam svečturim tik īpašs?" viņa vērsās pie dēla.
"Svečturis kā svečturis," zem deguna burkšķēja Jānis.
"Pilnīgi manas domas," steidzīgi piekrita ome.
"Kas tad jums te notika?" Mamma vēl arvien nenieka nesaprata.
"Es omei pateicu, ka turpināšu draudzēties ar dvīņiem un viņa man to neaizliegs," Jānis burkšķēja zem deguna, skatīdamies uz saviem kurpju purngaliem.
"Un tad?" mamma mudināja dēlu turpināt.
"Un tad vienkārši sagruva gulta." Jānis pacēla acis pret omi.
"Tas ir liktenis," ome vaimanāja.
"Tagad jau nav viduslaiki," omi mierināja tētis.
"Kādi laiki?" pārprasīja mamma, kura, aplūkojot svečturi, nebija lāga saklausījusi.
"Laiki, kad raganas uz sārta dedzina!" tētis caur zobiem novilka. Ome skaļi ieraudājās.
"Mūsu dzimtā arī ir bijusi kāda ragana?" Jānim aiz sajūsmas aizrāvās elpa.
"Muļķa bērns, ko tu runā! Kāda ragana!" Ome noslaucīja acis. "Tāds pats muļķa bērns kā tu — pati sevi nelaimē iegrūda un gandrīz visu ģimeni pazudināja!"
"Par ko jūs runājat?" — "Ome, stāsti!" viens caur otru omi mudināja Jānis un viņa mamma.
"Patiesi, ir pienācis laiks izstāstīt ilgi glabātus noslēpumus," pievienojās ari tētis.
"Labi. Atnesiet man kaut ko mīkstāku palikt zem kājas!" Ome dziļi nopūtās.
Drīz vien Jānis bija klāt ar vairākiem spilveniem. Viņi tos saudzīgi palika omei zem kājas un aiz muguras. Tā, spilvenos iesēdināta un apčubināta, ome bija gatava stāstam. Viņā raudzījās divi bezgala ieinteresēti un viens visu zinošs acu pāris.
"Jūs zināt, mēs esam cēlušies no bodniekiem. No strādīgas, pārtikušas un visādā citādā ziņā kārtīgas dzimtas."
"Jā, jā, to es neskaitāmas reizes jau esmu dzirdējusi, ka jūs neesat ne zemnieki, ne kalpotāji," Jāņa mamma nepacietīgi pārtrauca. "Drīzāk par tiem noslēpumiem!"
"Tad, lūk, bija vairāki bērni. Visādā ziņā jauki un strādīgi, katrs ar savu dzīvi un likteni. Taču vienas meitas dzīves ceļš izrādījās īss un traģisks."
