"Izabella! Tu saproti, ko esi izdarījusi? Tu esi atņēmusi cilvēkam viņa brīvo gribu! Ja kāds uzzinās, tev būs jāstājas Burvju liesas priekšā. Tu esi pārkāpusi 27., 78. un 147. likuma pantu."
Jancis juta, viņam sāk tirpt kājas.
"Rasa, pēc tam mēs viņai sadosim, tagad Izabella ir jāglābj! Tu taču to vari! Nu, lūdzu! Ātrāk! Man šķiet, ka Laurai ar Agnesi ir kādas aizdomas!" Roberts paslepus raudzījās pa durvju šķirbu.
"Labi, ejam uz Babes istabu! Kuru grāmatu tu ņēmi? Kādas ir sastāvdaļas?"
Rasa lika zēniem palikt sardzē, kamēr abas ar Izabellu būrās pa Babes istabu. Jānis stāvēja gaiteņa tumšajā stūrī un klausījās pats savos sirdspukstos. Sirds sitās kā negudra. Nevis krūtīs, bet kaklā. Acīmredzot tā radies teiciens, ka no bailēm sirds pa muti var izlēkt. Tagad galvenais novirzīt domas, citādi nudien viņš jau redz sevi stāvam Burvju Tiesas priekšā.
"Ak, ko viņas tur tik ilgi peras?" Ari Roberts bija kļuvis nepacietīgs.
"Tu taču nedomā, ka Rasa to domāja nopietni par burvju tiesām un likuma pantiem?" Jānis iztrūcies jautāja.
"Nav ne jausmas, līdz šim visas mūsu palaidnības tepat sētā vien ir notikušas. Tās nekad nav aizskārušas svešus cilvēkus, bet es ticu, ka Rasai viss izdosies! Es ļoti ticu!"
"Fūūū, beidzot, tagad tikai jātur īkšķi, lai viss norit, kā nākas!" Izabella ar Rasu iznāca no istabas. Izabellai rokās bija divas šokolādes konfektes.
"Esi uzmanīga un nesajauc! Kreisajā rokā tev, labajā Tomam!" brīdināja Rasa.
"Kaut nu es varētu viņu atrast labi ātri," Izabella bažījās, bet velti. Tikko atvēruši ārdurvis, viņi ieraudzīja Tomu, vienu tepat ap namdurvīm slaistāmies. Iza steidzās pie viņa.
"Tom, es arī gribu ar tevi dalīt visu, kas man pieder! Še ņem, apēdīsim konfektes, lai tās mūs vieno! Jūti, cik salda un garšīga?"
"Mmm, jā! Tiešām laba!" Toms aplaizīja pirkstus.
Rasa, Roberts, Jānis un Izabella nenovērsdamies lūkojās Tomā. Nekas nenotika. Sasprindzinājums tikai turpināja pieaugt, līdz Toms ar ierastu žestu izlaida roku caur matiem.
"Es šodien uzvilku šo zilo kreklu, jo tas lieliski piestāv pie manām zilajām acīm. Bija diezgan grūti atrast pareizo krekla toni, jo manām acīm ir ļoti īpaša, reti sastopama zila nokrāsa."
Visiem izlauzās atvieglojuma pilna nopūta. Pirmo reizi viņi ar neviltotu prieku vēroja, kā Toms ļāva matiem noslidēt pār vienu aci un tad ar elegantu galvas kustību atmeta to atpakaļ.
"Skaisti!" Izabella aizgrābti nočukstēja.
"Izabella, tu atkal sāc?" tēlotās šausmās iesaucās Roberts.
"Aāāāh, viss atkal ir kārtībā! Pēdējā brīdī!" Rasa norādīja uz ļaužu pūlīti, kas tuvojās. Toma draudzenēm bija izdevies piesaistīt pieaugušo uzmanību. Aizelsušās, viena otru pārtraukdamas, Laura un Agnese turpināja paust savas bažas par redzēto trim sievietēm un diviem vīriešiem.
"Tas izskatās pēc ieēdināšanas visu ļaužu acu priekšā! Tādu pārdrošību un nekaunību!" Viena no sievietēm metās pie Toma. "Manu dēliņ, kā tu jūties?"
"Brīnišķīgi, vienkārši brīnišķīgi! Mammu, visi piekrīt, ka mana krekla izvēle ir pareizā. Pēdējā laikā tu esi zaudējusi manu skaisto izcelšanas mākslu. Tavs izvēlētais krekla tonis nekam nederēja, laikam turpmāk nāksies paļauties pašam uz saviem spēkiem."
"Bija jau arī laiks!" dusmīgi nošņāca viens no vīriem un pievērsās Agnesei un Laurai.
"Nu, jūs abas žagatas! Ko nēsājaties apkārt ar nepatiesām ziņām? Ceļat traci tur, kur tā nav!"
"Jā, bet mēs pašas savām acīm redzējām un ausīm dzirdējām."
"Kas īsti tur virtuvē notika, Izabella? Toms tavā priekšā stāvēja uz ceļiem, skaitīja mīlas dzeju. To redzēja visi, arī Roberts un šis te, viņu draudziņš Jānis. Stāsti patiesību, Izabella!" viena caur otru sauca Laura un Agnese.
"Tas nevar būt! Mans skaistais Toms šī prastā lauku skuķa priekšā uz ceļiem?!"
Visu skatieni pievērsās Izabellai. Viņa nevarēja neko labāku izdomāt, kā spītīgi klusēt.
"Ak, jūs runājat par to, ko redzējāt virtuvē?" māsai palīgā steidzās Robis. "Tiešām, Toms bija nometies uz ceļiem, viņš mācīja Izabellai, kā pareizi jāslavina skaistums, un nu mēs, bērni no laukiem, to esam lieliski apguvuši, vai ne, Tom?"
Toma uzacis uz mirkli savilkās, viņam pūloties ko atcerēties, bet visas atmiņas bija kaut kur izčibējušas. Lai nezaudētu pašcieņu, viņš atmeta matus un eleganti, nedaudz uz priekšu izvirzījis labo kāju, iesāka:
"Mazliet kultūras jums nenāca par ļaunu, bet pie gaumes vēl jāpiestrādā!" Viņš norādīja uz Robja ziemas zābakiem pie uzvalka biksēm.
Pfūūū! Nospļāvās viens no vīriem un klusējot devās prom. Arī otrs atmeta ar roku un sekoja. Prom devās arī sievietes, kopā ar tām Laura un Agnese. Gājienu noslēdza Toms ar savu mammu, kura gādīgi kārtoja viņa apkaklīti.
"Fu, tikām cauri ar izbīli. Pēc visiem tiem stresiem man gribas ēst!" Roberts paziņoja.
"Labi, nāciet uz virtuvi, es jūs pabarošu!" Rasa bija atmaigusi.
Izrādās, ēstgriba pēc pārdzīvojumiem tiešām dubultojas. Viņi nesmādēja pat aukstus kartupeļus un kotletes ar sastingušu tauku klātiem sautētiem kāpostjem. Tas viss nozuda viņu vēderos, kamēr Rasa vārīja tēju.
"Kaut ko nomierinošu, lūdzu! Varbūt kumelītes."
