Viņš visu ritu bija mēģinājis izsaukt savu zugū, bet Zemzemes pasaule pret visiem viņa mēģinājumiem sazināties izturējās noraidoši. Dvīņi pat neatbildēja uz mobilā telefona zvaniem. Izraidīts, lieks, atstumts — tā Jānis šorīt jutās. Zēns bija zaudējis savus pirmos īstos draugus. Arī tikko iepazīto pasauli, Zemzemi un Mežvidiem — vienīgo vietu, kur viņš bija juties saprasts, kur netika izraidīts, kur jutās kā mājās. Viņš pat nedzirdēja, ko ome savā izlīdzinātajā un mierīgajā balsī viņam saka. Zēnu viss kaitināja, pilnīgi viss. Viņš kliedza. Pirmo reizi mūžā viņš uz omi kliedza: "Tu man riebies! Es tevi ienīstu!" un aizcirta durvis, ieslēgdamies savā istabā, tā novilkdams nepārkāpjamu robežu starp savu un pieaugušo pasauli, bet ome mēģināja to pārkāpt. Viņa klaudzināja pie durvīm.
"Jānīt, ielaid. Dēliņ, mums jāaprunājas!" viņa teica. Tad balsī ieskanējās dusmas: "Tūliņ pat taisi vaļā!" Nesagaidījusi atbildi, ome atkal mainīja balss tembru. "Mīļais bērns, es taču tev vēlu tikai labu! Tās nav lietas, ar kurām tev vajadzētu aizrauties!"
Vēl tikai labu… Jānis pie sevis niknojās. Droši vien, ka viņa runā taisnību, tikai tās ir viņas vēlēšanās, nevis manējās! Ome nevar zināt, kas man nāk par labu. To viņš omei arī pateica.
"Mīļais bērns, man ir lielāka dzīves pieredze. Kad tu būsi tik vecs kā es, tad sapratīsi!"
"Es neesmu tu, es esmu es!" Jānis kliedza uz aizvērtajām durvīm.
"Tie dvīņi tevi galīgi ir sabojājuši! Tu esi sācis runāt pretī," ome izbrīnīta konstatēja.
"Es jau varu arī nerunāt," Jānis noburkšķēja un apklusa. Vēl mirkli centusies pārliecināt savu mazdēlu caur aizvērtām durvīm, ome pagura un aizgāja. Bet Jānis sakņupis sēdēja gultā un domāja, ka šis ir briesmīgākais ziemas brīvlaiks viņa mūžā.
Pēcpusdienā viņš izlavījās ārā. Zēns gāja bez mērķa, viņš vēlējās iekulties kādā baismīgā notikumā, kas liktu vecākiem apžēloties un pārdomāt. Jānis domāja, ja viņa dzīvība karātos mata galā un viņiem būtu jāizšķiras starp dēla nāvi vai Zemzemi, ka tad jau nu gan vecāki ļautu to atkal apmeklēt. Bet, lai kā Jancis meklētu, briesmas viņš nesatika. Tikai vēsu un vienaldzīgu sniegu, kurš sniga un sniga, apgrūtinot iešanu.
Ome vēroja savu mazdēlu, šķita, ka zēns ir nomierinājies. Tas atkal bija viņas rāmais puisēns. Varbūt ne gluži tāds pats. Tik bērnišķīgais, naivais, atklātais skatiens tagad tika slēpts zem nolaistiem plakstiem. Viņa daudz dotu, lai uzzinātu, kādas domas rosās zēna galvā. Viņai ir jāzina, un viņa uzzinās. Viņai ir jākontrolē, un viņa kontrolēs. Ne tādus vien palaidņus direktore ir nolikusi pie vietas, salauzusi un pāraudzinājusi. Ome neļaus kādam neapdomīgam mazdēla solim graut viņu ģimenes labo slavu. Paaudžu paaudzēs viņi ir bijuši kārtīgi cilvēki un paklausīgi pilsoņi. Nekādu dumpīgu izlēcienu, nekādas pārgalvības. Viss norit pēc stingra plāna un disciplīnas.
Sīks dusmu vilnis uzbangoja viņas noteiktajā, rāmajā domu plūdumā. Jāņa mamma — pārāk vējaina un gaisīga — vai viņa dēlam toreiz neteica? Ka kaut kas slikts Jānim varētu būt iedzimts no viņas ģimenes, ome pat domās nepieļauj. Ja arī viņas dzimtā ir bijis kāds kauna traips, tas tik ilgi ir berzts un nīdēts, kodināts un apslēpts, līdz nodots aizmirstībai. Tagad prasi, kam gribi, visi slavēs viņu ģimenes tikumus un izturēsies ar pienācīgo cieņu. "Au!" ome pēkšņi iesaucās. Viņa pārāk sparīgi bija mizojusi kartupeļus, vai arī nazis bija pārāk ass. Trīs asins lāses nopilēja uz grīdas.
"Kas notika?" Jāņa tētis ieskatījās virtuvē.
"Padod marli, dēls, tur augšējā atvilktnē. Nē, labāk plāksteri!" ome izrīkoja virtuvē ienākušo Jāņa tēti.
"Iegriezi pirkstā, kartupeļus mizojot?" viņš noprasīja.
"Jā, aizdomājos," ome atmeta un aplīmēja pirkstu ar plāksteri.
"Pēdējā laikā tu pārāk daudz domā! Pēc manām domām, tu pārspīlē ar visu to Mežvidu ļaužu būšanu. Un, starp mums runājot," tētis paskatījās, vai kāds nenoklausās viņu sarunu, "es domāju, ka šoreiz tev nav taisnība. Ja Jānis grib, mums ir jāļauj viņam iepazīt pasauli arī no citas puses."
"Apžēliņ! Tu esi zaudējis prātu!" ome izdvesa. "Dēls, tu ko tagad runā? Tu gribi, lai uz mums rāda ar pirkstiem? Tu zini, ar ko tas var beigties!"
"Labi jau labi, es neiejaukšos," Jāņa tētis mierināja omi. "Ja tev izdosies viņu pārliecināt…" Nepabeidzis teikumu, tētis kādu brīdi domīgi klusēja. "Un tomēr es gribu, lai tu zini, ja Jānis paliks pie sava, es nostāšos viņa pusē. Es ticu, ka Jānis pats vislabāk zina, ko viņš grib šajā dzīvē darīt."
"Kādus niekus tu runā?!" Ome nervozi atsāka mizot kartupeļus. "Ja tu viņu nevadīsi, nespiedīsi un nevirzīsi, izaugs dīkdienis, kurš dirn parkos uz soliņiem vai stutē namu sienas!"
"Tev taisnība, mammu." Jāņa tētis nobučoja omi uz vaiga. "Tev kā vienmēr ir taisnība, tikai vadi gudri, tā, kā tu to proti, nevis apspiežot un ierobežojot, bet palīdzi viņam augt."
