Ome pielika palaga stūri pie acīm, lai noslaucītu asaras. Istabā valdīja saspringts klusums, visi gaidīja stāsta turpinājumu, bet ome klusēja, kā nevarēdama saņemties. Tētim nācās vairākkārt mudināt viņu turpināt stāstījumu.
"Jaunākā meita bijusi meitene kā meitene — vidēji gudra, vidēji glīta, vidēji čakla un izdarīga. Vecāki nav pārāk raizējušies par viņas nākotni, ne arī kaluši kādus nākotnes plānus saistībā ar viņu. Līdz kādā jaukā dienā, ejot savās gaitās, viņa ceļa malā satikusi melnā tērptu, kā lielās sāpēs sagumušu vīru. Tam neesot bijis redzams nekāds ievainojums, ne ari kādas ārējas slimības pazīmes. Viņš paņēmis meitenes roku un lūdzis palīdzēt. Jaunā meitene, līdzcietīga un lāga dvēsele būdama, to arī apsolījusi un vēlējusies steigties meklēt kādu glābēju vai ārstu, kamēr dīvainais svešinieks, vēl arvien turēdams viņas roku, jautājis, vai viņa vēlas, ka viņš tai novēl visu, kas viņam pieder. Meitene teikusi, ka viņu glābs neatkarīgi no atlīdzības, jo jūtot svešā vīra sāpes un izmisumu. Svešinieks vēlreiz atkārtojis, ka viņa to glābs, ja paņems visu, kas viņam pieder. Vēl arvien viņš stingri turējis meitenes roku, neļaudams skriet pēc glābiņa. Tā viņus atrada garām braucoši zemnieki. Vīrieti neizdevās glābt, viņš nomira."
"Tālāk, kas notika tālāk?" omi skubināja mamma.
"Meitene uzvedās dīvaini. No sākuma visiem šķita, ka tās ir pārbīļa, pārdzīvojuma sekas. Vecāki dzirdīja viņu ar cukurūdeni, cerot, ka pārbīlis pāries. Pāris dienu pavadījusi klusumā istabā ar aizvilktiem aizkariem, jaunākā meita paziņoja, ka tagad viņa zinot, kas ir tas viss, ko svešinieks esot viņai atstājis. Pārcēlusies uz mazu mājiņu pilsētas nomalē, viņa sāka pieņemt un dziedināt ļaudis.
Ārstēja ļaudis un pareģoja nākotni. Tā tas turpinājās līdz kādai lietainai vasarai, kad labība neizauga un kartupeļi sapuva uz lauka. Ļaudis meklēja kādu, ko vainot savās nelaimēs, un atrada jauno zintnieci. Uz moku rata jaunā meitene ātri vien atzinās visos grēkos, ko viņai piedēvēja. Tam sekoja sods — sadedzināšana uz sārta. Svečturis ir vienīgais tā laika notikumu liecinieks. Viss, kas palicis pāri no kādas īsas, nelaimīgas dzīves.
Vai tu gribi piedzīvot tādu pašu galu?" Ome drūmi raudzījās Jānī. Dramatisko noskaņu izjauca mamma. Viņa paziņoja, ka jūtas nelabi, un, aizšāvusi roku mutei priekšā, aizjoņoja uz vannas istabu.
"Nē, patiesi, ar viņu nav lāgā." Omi kaitināja tāda necieņa pret viņas stāstīto. "Ja kāds jūtas slikti, ir jāiet pie ārsta un jāizmeklējas!" viņa pukojās.
Tētis satraukti snaikstīja kaklu, mēģinādams sadzirdēt, kas notiek vannas istabā. Jānim šķita, ka te ir izdevība, un viņš stingri teica: "Es netaisos neko pareģot! Vienkārši Zemzeme ir vienīgā vieta, kur es jūtos pieņemts un iederigs. Tur es varu būt tāds, kāds es esmu, un neviens par mani nesmejas."
"Ūja! Kurš tad te par tevi smejas?!" ome pārtrauca mazdēlu un skatījās uz dēlu, cerībā, ka tas viņu atbalstīs.
Jānis sabozies apklusa. Viņš domāja, ka nav vērts omei kaut ko skaidrot, viņa tāpat nesapratīs. Kā par brīnumu tētis, kurš vēl arvien ausījās un ieklausījās visos dzīvokļa trokšņos, nebija pazaudējis sarunas pavedienu.
"Mēs nezinām, vai tas, kas šķiet pareizs mums, ir arī tas labākais
Jānim," tētis ierunājās, "tamdēļ nenoniecināsim viņa vēlmes! Ļausim viņam iepazīt pasauli, iegūt zināšanas pat tad, ja viņš iet pa citu, mums nezināmu ceļu."
Ome raudzījās Jāņa tēvā kā prātu zaudējušā dīvainī. Vai te patiesi runāja viņas dēls? Kā viņā varēja mājot tik neprātīgas domas?
"Ja tā," ome teica un atspieda galvu spilvenos, "es mazgāju rokas nevainībā! Dariet pēc sava prāta! Ja jau tu nostājies Jāņa pusē…" ome nepabeidza teikumu —Jānis viņu pārtrauca, sajutis tēva atbalstu, zēns uzdrošinājās skaļi paust savas domas un sajūtas:
"Šeit vienmēr kāds mani pamāca, vienmēr kāds zina, kā būtu labāk, līdz man sāk likties, ka es pats nenieka nevaru izdarīt. Visu laiku baidos kļūdīties un cenšos rīkoties tā, lai visiem izpatiktu, taču Zemzemē viss ir citādi. Es nebaidos paust savas domas, es zinu, ka drīkstu nezināt. Viss, ko es daru kopā ar dvīņiem, ir viens vienīgs prieks un brīvība."
"Kā tad! Nu, ko es tev teicu?" ome sašuta. "Padod tik viņiem brīvību — nekādas pienākuma sajūtas un kārtības!"
"Mamm, tu nesaproti," omi pārtrauca tētis, "Jānis runā par to, ka viņš pats vada savu dzīvi, pats izdara savas izvēles."
"Labi, labi, dēls," ome rezignēti novilka. "Redzēs, kas no tā visa iznāks."
Istabā ienāca mamma un izdvesa, ka jutas kaut kā nelāgi. Visi sarosījās — Jānis izmantoja mirkli, lai ieslīdētu pats savā istabā. Zugū vēl arvien neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, bet nu Jāņa sirdi pildīja cerības. Tētis bija labs sabiedrotais. Ome agri vai vēlu padosies.
