— Droši vien — ja jau trieciens tā ietekmējis viņa veselo saprātu. Bet, nebūdams mediķis, es nevaru droši spriest.
Un Snolls uzķērās uz makšķeres.
— Ja jūs domājat, ka es esmu jucis, tad jūs maldāties. Jus taču nezināt, ko mēs te atradām, — Priekšteču iekārtu, turklāt ta joprojām darbojas! Ta spēj pievilkt kuģus tieši no kosmosa, un tie nokrīt un iet bojā. Kamēr iekārta darbojas, jūsu «Karaliene» nemūžam nepacelsies — pat tad nē, ja tā būtu policijas drednauts. Taisnību sakot, mēs tiktu galā arī ar dred- nautu, ja gribētu!..
— Ļoti izsmeļoša informācija! — noteica Vilkokss. — Tātad jums ir kaut kāda iekārta, kura spēj pievilkt kuģus tieši no kosmosa. Lūk, tās man ir kas jauns! Vai jums par to pastāstīja «čukstētāji»?
Snolls tumši piesarka.
— Es taču jums saku, ka neesmu jucis!
Kosti uzlika rokas gūsteknim uz pleciem un nospieda viņu sēdus uz klints bluķa.
— Zinām, zinām, — viņš noteica izsmējīgi mierinošā balsī. — Protams — eksistē kada liela mašīna, kuru vada kāds no Priekštečiem. Tā pastiepjas kosmosā un grābj — lūk, ta! — Viņa milzīgā dūre sažņaudzās gaisā collu vai divas no Snolla deguna.
Bet gūsteknis jau bija atguvies.
— Varat man neticēt, — viņš atteica. — Redzēsiet, kas notiks, ja jūsu ietiepīgais kapteinis mēģinās pacelties. Ne pie ka laba tas nenovedīs. Turklāt nepaies ilgs laiks, un jūs visi tiksiet sagūstīti…
— Jūs domājat, ka mūs tik viegli var notvert? — Vilkoksa kreisā uzacs zem ķiveres pacēlās. — Nu ko, taču jūs vēl līdz šim laikam neesat mūs pamanījuši, lai gan mēs te uzturamies jau diezgan ilgi.
Snolls palūkojās te vienā, te otrā. Viņš izskatījās nedaudz apmulsis.
— Jūs taču valkājat Tirdzniecības flotes formas tērpus, — viņš skaļi atkārtoja. — Jums jābūt no «Karalienes».
— Bet jūs taču neesat par to pilnīgi pārliecināts, vai ne? — aplinkus ievaicājās Mura. — Mēs varam būt arī no cita kuģa, kuru jūs esat sagūstījuši ar šo Priekšteču iekārtu. Vai jūs tik droši zināt, ka pa šīm ielejām neklaiņo ari citi, kas palikuši dzīvi pēc katastrofām?
— Ja arī tā, tad ilgi viņi neklaiņos, — attrauca Snolls.
— Protams, nē. Jūs protat ar viņiem izrēķināties! Ar šiem te, vai ne? — Vilkokss pacēla blasteru, tā ka tas tagad bija vērsts pret gūstekņa galvu. — Tāpat kā jūs apgājāties ar «Rimbolda» apkalpi.
— Manis tur nebija, — nomurmināja Snolls. Lai gan rīts bija vēss, viņa seju klāja sviedru lāses.
— Man tomēr šķiet, ka jūs visi esat noziedznieki, — tajā pašā laipnajā, pieklājīgajā tonī turpināja Vilkokss. — Vai jūs esat drošs, ka par jūsu galvu nav izsolīta atlīdzība?
Te nu gūsteknis neizturēja. Viņš pielēca kājās un metas bēgt, taču Kosti viņu notvēra.
— Jā, jā — ir izsolīta atlīdzība! — viņš, nospiests atkal sēdus, histēriski iekliedza Vilkoksam sejā. — Un ko jūs domājat darīt? Nogalināt mani neapbruņotu? Lūdzu — rīkojieties!
Tirgoņi mēdza būt nežēlīgi, ja laiks un apstākļi prasīja aukstasinīgu rīcību, taču Deins zināja, ka Vilkokss neparko vēsu prātu nenogalinās Snollu, lai gan
par viņa kā bīstama noziedznieka galvu bija izsolīta atlīdzība, viņš bija izsludināts ārpus likuma un viņa slepkavam juridiski nebūtu nekādu nepatikšanu.
— Kāpēc lai mēs jūs nogalinātu? — rāmi vaicāja Mura. — Mēs esam brīvietirgoņi. Man šķiet, jūs tīri labi zināt, ko tas nozīmē. Ātra nāve no blastera ir pārak vienkāršs veids, kā nokļūt viņā saulē, vai ne? Ārpus Federācijas robežām, neapdzīvotās pasaulēs, mēs esam apguvuši citādus paņēmienus. Varbūt jūs tam neticat, Lev Snoll?
Stjuarts ne reizi nebija draudīgi novaikstījies, viņa sejas izteiksme bija laipna, kā vienmēr. Taču Snolls pasteidzās novērst skatienu no šīs sejas un krampjaini norija siekalas.
— Jūs to nedarīsiet… — viņš atkal iesāka, bet viņa balsī vairs nejautās pārliecība. Acīmredzot viņš bija sapratis, ka situācija ir daudz bīstamāka, nekā viņš bija domājis. Par brīvajiem tirgoņiem klīda nostāsti, ka viņi esot tikpat nežēlīgi kā policija, turklāt nepakļaujoties nekādiem likumiem. Viņš pilnīgi ticēja Muras vārdiem.
— Ko jūs vēlaties zināt?..
— Patiesību, — sacīja Vilkokss.
— Es jums saku patiesību, visu, kā ir, — atkārtoja Snolls. — Mēs kalnos atradām Priekšteču iekārtu. Tā iedarbojas uz kuģiem — pievelk tos no kosmosa, kad tie nokļūst stara vai lauka darbības rādiusā — nevaru īsti pateikt. Es nezinu, kā iekārta darbojas. To nav redzējis neviens, izņemot nedaudzus izredzētos, kuriem ir sajēga par rācijām …
— Kāpēc tad tā neiedarbojās uz «Saules karalieni», kad tā tuvojās planētai? — vaicāja Kosti. — Kuģis nosēdās normāli.
— Tāpēc, ka šī lietiņa bija izslēgta. Jums taču uz borta bija Salzars, vai ne?
— Un kas ir Salzars? — savukārt noprasīja Mura.
— Salzars. Garts Salzars. Viņš pirmais saprata, cik svarīgs ir mūsu atradums. Kad te sāka vazāties Inspicēšanas dienesta ļaudis, viņš mums visiem lika paslēpties. Salzars saprata — ja šo planētu pārdos izsolē, mēs būsim īstā ķezā. Viņš paņēma kādu kreiseri, ko mēs šā tā bijām pielāpījuši, devās atpakaļ uz Naksosu un satika jūs. Tā mēs ieguvām labu kuģi, tukšu, kāds mums tieši bija vajadzīgs, lai nogādātu vietā mūsu guvumu …
