Uz ceļa izlēca neviens cits kā zēnu pirmītējais ceļabiedrs sarkani rūtotajā lietusmētelī. Pasitis padusē kaut ko, kas izskatījās pēc nedaudz ielauztas bises, vīriņš pienāca pie kritušā zvēra un saviebies to uzlūkoja. Tad, acīmredzamā riebumā nosprauslājies, pievērsās zēniem.
— Vai ar jums abiem viss kārtībā? — viņš norūpējies vaicāja.
Kristiāns ar Martu, vēl aizvien nespēdami bilst ne vārda, sparīgi
pamāja.
Dīvainais vīriņš nošķaudījās, skaļi izšņauca degunu zīda kabatlakatā un drūmi pašūpoja galvu.
— Tīrais negals ar tiem ņurņukiem, tīrais negals… Cik tur trūka, un viņš būtu jūs sakodis… — nikni kaut ko purpinādams, vīriņš noliecās pie zvēra un iespīdināja tam acī gaismu. — Kā tad, beigts un pagalam. Un labi vien ir, tādiem nav ko ļaut dzīvot, ne ar ko labu tas parasti nebeidzas.
Parakņājies rūtotā lietusmēteļa kabatā, vīrelis izvilka laukā kaut ko saņurcītu un izpurināja to. Tā izrādījās paresna aukla, un vīriņš ņēmās ar to sasiet zvēra ķepas. Kristiāns ar Martu bija tik apstulbuši, ka spēja tikai stāvēt un blenzt.
Kad visas četras zvēra ķepas bija sasietas kopā, vīrelis cieši savilka auklu un noelsies uzsvieda savādo nešļavu sev plecā.
— Tā, — viņš mundri noteica. — Tagad atliek tikai doties prom! — ; Nedaudz salīcis zem smagā nesamā, viņš stampāja cauri dubļu peļķēm uz stacijas pusi.
Kristiāns ar Martu pārmija skatienus un metās vīrelim pakal.
— Pagaidiet, pagaidiet! — sauca Kristiāns.
Vīriņš apstājās un pagriezās pret zēniem.
— Vai tad jūs arī jau projām? Ak jā, jūs taču teicāt, ka esat šeit tikai uz vienu vakaru. Nu, redzat, kā iznāca — biju domājis, ka būs te jādzīvo nedēļām, bet viss notika daudz ātrāk. Un labi vien, ka tā!
Drīz visi trīs bija pie stacijas, un, kamēr gaidīja vilcienu, Kristiāns ar Martu ik pa brīdim palūkojās uz dīvaino zvēru, kurš vēl aizvien
kuļājās vīrelim plecā. Taču vīrelis neko tuvāk nepaskaidroja, un arī zēni nevarēja saņemties viņam ko pajautāt.
Vilcienā zēni iekāpa pirmie, bet vīriņš, ne vārda neteikdams, iekāpa aiz viņiem un atkal apsēdās pretī. Savu nešļavu viņš nevērīgi pasvieda zem sola.
— Lai nerēgojas… — viņš paskaidroja, tramīgi apkārt palūkojies. Taču viņam nebija jāraizējas par ziņkārīgiem pasažieriem, jo vagons bija pilnīgi tukšs un vienīgos ziņkārīgos skatienus zvēram veltīja Kristiāns ar Martu.
— Kas tas tāds ir? — Marts attapās pavaicāt, pamājis uz sola apakšu.
— Tas? — nevērīgi attrauca vīrelis. — Ņurņuks, kas cits! Tāds ne pārāk varena meistara ņurņuks, tāpēc tik neliels. Jūs droši vien brīnījāties, kāpēc šis tik sīks.
Kristiāns ar Martu iepleta acis. Tas nu būtu pēdējais, par ko viņi būtu sākuši brīnīties.
— Ko tikai daži cilvēki neiedomājas, — izvilcis no kabatas balto zīda kabatlakatu un domīgi to pētīdams, purpināja zēnu ceļabiedrs.
— Tādas aplamības… it kā ņurņukus varētu piejaucēt… turēt mājās savam priekam… — Vīrelis sašutumā skaļi nošņaucās. — Agri vai vēlu kaut kas notiek… Un tad visi sauc mednieku, lai ķer to rokā… Un medniekam jāskrien pa galvu pa kaklu, lai ko viņš tajā brīdī darītu, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka par vēl vienu nolāpītu ņurņuku.
— Jūs esat mednieks? — ziņkārīgi vaicāja Kristiāns. Tātad dīvainais priekšmets vīreļa rokās patiešām būs bijusi bise.
— Kā tad, — attrauca vīrelis. — Mednieks Januss Kopers. Allaž jūsu rīcībā, ja rodas vajadzība saķert kādu izbēgušu ņurņuku vai ko tamlīdzīgu. — Viņš parakņājās pa vestes kabatām un izvilka sudra bainu vizītkaršu etviju. — Ja kas, noteikti zvaniet, — viņš noteica, pasniegdams katram zēnam pa vizītkartei.
Kristiāns, pagalam apstulbis, labu brīdi to aplūkoja. Vizītkarte bija sudrabainā krāsā, un tās lielāko daļu aizņēma dīvaina bilde — vīrs, kas
uzvaroši tur rokā nomedītu zvēru, kurš nepārprotami ir ņurņuks. Vizītkartes augšējā labajā stūrī pavisam sīkiem burtiņiem bija rakstīts “Januss Kopers, sertificēts ņurņuku mednieks”. Zem uzraksta vidēja tikko saskatāms telefona numurs.
Kristiāns iesāņus paglūnēja uz Martu. Ari viņš aizrautīgi aplūkoja vizītkarti. Kristiānām iešāvās prātā, vai tikai savādais virs nav jucis, bet, pametot skatienu uz sola apakšu, no kuras rēgojās zaļgans, atņirgts purns, viņš šo domu tūlīt atmeta.
Vilciens tikmēr šāvās uz priekšu, un mednieks Januss bija ieslīdzis tādā kā snaudā.
Kristiāns vai dega no vēlēšanās parunāt ar Martu, taču Janusa klātbūtne viņu mulsināja. Arī Marts acīm redzami jutās tāpat, jo ik pa laikam zīmīgi pavērās uz draugu. Taču Kristiāns deva viņam zīmi klusēt, un tā visu ceļu viņi nepārmija ne vārda.
Vilcienam iebraucot viņu stacijā, Kristiāns viegli pakratīja Janusu aiz pleca. Tas acumirklī pamodās un pielēca kājās.
— Ak tad klāt esam! — viņš mundri iesaucās un, izrāvis savu neslavu no sola apakšas, atkal uzsvieda to plecā. — Nu tad lai jums jauks vakars! — Un vīrelis metās uz izeju.
Abi puikas devās viņam pakaļ.
Pa ceļam uz mājām viņi pārsprieda notikušo, bet ne pie kāda saprātīga secinājuma tā arī nenonāca.
— Ko tas viss, sasodīts, nozīmēja? — nopurpināja Marts, kad viņi jau stāvēja pie akmens pastkastītes.
